IEVADS
Lasot Anšlava Eglīša stāstus un romānus, viss tik spilgti nostājas acu priekšā, tēlotie cilvēki izrīkojas un izrunājas tik dzīvīgi un spilgti, ka notikumi un varoņi šķiet tieši kā no dzīves norakstīti. Panākt šādu iespaidu- tā jau īsti arī ir rakstnieka meistarība un talants. Patiesībā airī pašā tai vismazākā un visvienkāršākā stāstiņā viss ir veidots un pārveidots, kompozicionāli un stilistiski noskaņots, mākslinieciskajam veselumam un vienotībai pakļauts.
Anšlava Eglīša īpatnais rakstīšanas stils, savdabīgs pasaules un cilvēku skatījums katrā darbā atpazīstams gandrīz uzreiz ar pirmajām rindkopām.
Mazliet citāds raksturs piemīt tiem romāniem, kas rakstīti nevis par trimdas dzīvi, bet par Latviju; „Ilze” (1959), „Vai te var dabūt alu?” (1961), „Piecas dienas” (1976). Protams, ir grūti rakstīt par savas tautas dzīvi, esot no tās nošķirtam ne tikai ar kilometru tūkstošiem, bet arī ar politisko „dzelzs aizkaru”, kam cauri kāda patiesa ziņa varēja izlauzties retumis. Tādēļ var tikai apbrīnot, cik visumā precīzi rakstnieks sev priekšstatījis mūsu šejienes dzīves apstākļus.
BIOGRĀFIJA
Dzimis 1906.gada 14. oktobrī, Rīgā. Tēvs- rakstnieks Viktors Eglītis, māte- skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva- gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa.
Anšlavs Eglītis skolas gaitas sācis Rīgā. 1915.gadā vecāki evakuējās uz Krieviju, kur apmetās uz dzīvi Maskavas tuvumā. Anšlavs Eglītis mācījās vietējā skolā, kur tēvs strādājis par skolotāju. 1917- 1918. gadā viņš turpināja mācības Sormovā. Tās iespaidi attēloti romānā „Homo Novus”.
…
