Romiešu literatūras periodizācija: Republikas laikmetā: 1) arhaiskais periods (3.gs.v. – 2 gs. p.m.ē.); 2) klasiskās lit. 1. posms (2 gs. b. – 1 gs. p.m.ē.) Pilsoņu kara periods. Impērijas laikmetā: 1) klasiskā lit. Augusta laikā (1.gs.p.m.ē 30. gadi – 14 g. m.ē.); 2) mūsu ēras 1. gs. literatūra; 3) vēlīnā romas lit. (no 2.gs). Senākie priekšstati, kas attiecas uz Romas pilsētas dibināšanas periodu, līdzinās daudzu citu primitīvo tautu priekšstatiem, kas cilvēks ar savu rīcību centās ietekmēt dabas spēkus un stihijas: auglību, vērtas, vējus, pērkonu un zibeni, sausumu, plūdus, piedēvējot tiem pārdabisku, dievišķu raksturu. Šajā senākajā posmā sastopami totēmisma un fetišisma elementi. Romiešiem apkārtējā daba bija pilna dievību. Atšķirībā no grieķiem romiešiem nebija sava Olimpa, kurā mīt antromorfizētas būtnes ar saviem likteņiem, radurakstiem un kaislībām. Liela uzmanība tika pievērsta laru kultam, kas bija saistīts ar cieņas apliecināšanu mirušo dzimtas locekļu gariem. Tāpat ļoti sens Romas kultūrā bija arī Vestas kults. Tas bija nozīmīgs visai valstij, tāpēc atradās foruma laukumā. Vestas templis, kura centrā dega svētā uguns, bija vienīgais, kuru apkalpoja priesterienes. To galvenais uzdevums bija raudzīties, lai nenodziest svētā uguns, jo šāda zīme vēstītu ļaunu visai valstij. Tā Jupiters, Marss un Kvirīns bija vieni no pirmajiem kas tapa par visas valsts kopīgiem dieviem. Neptūns kļuva par grieķiskā Poseidona līdziniek…
