Prūsijas karalis Frīdrihs II, kas uzskatīja reliģiju par blēdību un māņticību, tomēr dēvēja sevi par karali „no Dieva žēlastības” un pildīja noteiktus pienākumus savas valsts baznīcā (laulību šķiršana, garīdznieku iecelšana u.tml.). Frīdrihs II sevi sauca par „savas valsts pirmo kalpu”.
Austrijas karalis Jozefs II pasludināja ticības brīvību, attiecinot to arī uz ebrejiem, kuru tiesības citās Eiropas valstīs (arī Prūsijā) bija ļoti ierobežotas. Tajā pašā laikā visā Hābsburgu impērijā kā valsts valoda tika ieviesta vācu valoda, lai gan tas neatbilda, piemēram, Beļģijas un Ungārijas iedzīvotāju tradīcijām un interesēm.
Krievijas imperatore Katrīna II veltīja lielu uzmanību kultūras un izglītības uzplaukumam, cenšoties Eiropas apgaismības un Franču revolūcijas idejas ieviest arī Krievijā. Taču, laikam ejot izrādījās, ka tās skārušas visai šauru krievu sabiedrības daļu. Lielākā impērijas iedzīvotāju masa joprojām bija neizglītota un nabadzīga. Vairāk nekā pusgadsimts bija nepieciešams vēl pēc Katrīnas II nāves, lai Krievijā tiktu atcelta vismaz dzimtbūšana, - laikā, kad Rietumeiropa jau dzīvoja rūpnieciskās revolūcijas laikmetā. Katrīna II atbrīvoja muižniekus no obligātā valsts vai militārā dienesta un ļāva tiem neierobežoti valdīt savās muižās, aicināja zemniekus ieceļot Krievijā, apgādājot tos ar pārcelšanās naudu un atbrīvojot no nodokļiem. Šo iespēju izmantoja 30 000 vāciešu pārceļotāji, kuri pie Volgas nodibināja savu lauksaimnieku koloniju. Katrīna II sarakstījās ar Voltēru un citiem Eiropas apgaismotājiem. Tomēr nežēlīgā zemnieku nemieru apspiešana un dzimtbūtniecisko spaidu pastiprināšanās liecināja, ka Katrīna II nedomā par patiesu sabiedrības atbrīvošanu Krievijā.
…
