Popers: “Labu tēlu varam atrast PLATONAM, kas izskata garu kā “ķermeņakuģa pilotu”. “Kā pilots patība vienlaicīgi novēro un darbojas. Patība darbojas un cieš, atceroties pagātni un programmējot nākotni, gaidoša un atspēkojoša. Vienlaicīgi ātrā nomaiņā tā sevī ietver gaidas, cerības, plānus, gatavību darboties un darbības centru. Patībai ir šīs īpašības, lielā mērā pateicoties interakcijai ar citām personībām un pasauli”.
Interakcijas starp otro un trešo pasauli. Pats neticamākais, ko mēs zinām par cilvēka saprātu – tā ir mijiedarbība, atgriezeniskā saite starp otro un trešo pasauli, starp mūsu garīgo augšanu un objektīvās pasaules izaugsmi. Trešā pasaule sniedz mums iespēju iziet ārpus sevis. Šī paštranscendentāte, šī izeja ārpus sevis ir svarīgs fakts, pats svarīgākais fakts. Mijiedarbībā ar trešo pasauli, mēs varam mācīties, un, pateicoties valodai, mūsu smadzenes var izaugt līdz Visuma izpratnei.
Daniels Denets savā darbā „Kinds of Minds” diezgan savdabīgi izklāsta savu ideju par apziņu un tās īpašībām. Jāsāk būtu ar to, ka Denets diezgan negribīgi lieto filosofijā pieņemto terminoloģiju, gandrīz visas idejas tiek izklāstītas ikdienas valodā un veikli ilustrētas ar trāpīgiem piemēriem. Vienīgais trūkums piemēriem par dzīvnieku apziņu varētu būt ļoti biežais suņa kā dzīvnieka lietojums salīdzinājumā ar cilvēku. Iespējams, kas mainītos, ja suņa vietā stātos kāds cilvēkam „radniecīgāks” dzīvnieks, piemēram, šimpanze.
Pirms runāt par Deneta apziņas konceptu būtu jāpiemin, ka Denets sāk ar apziņu iedalījumu. Viņš sākumā tīri fizikālistiskā garā spriež par atribūtiem, kas būtu nepieciešami organismam, lai mēs varētu uzskatīt, ka tas ir apveltīts ar apziņu. Denets sāk ar visas dzīvās dabas apskati veidojot savdabīgu apziņas evolūciju paralēli fizikālajai evolūcijai.
Aprakstīja dažādas metodes, kādas cilvēki izmanto, lai paredzētu dažādu “sistēmu” darbību. Ar fizikālās metodes jeb skatījuma palīdzību es varu prognozēt, piemēram, to, ar kādu ātrumu jālido raķetei, lai tā nenokristu dažus kilometrus no starta laukuma. Funkcionālā metode man var palīdzēt prognozēt, piemēram, vai ledusskapis sasildīs vai atdzesēs tajā ieliktos produktus, jo es zinu mērķi, kam šī iekārta ir izgatavota. Bet ar intencionālās metodes palīdzību es prognozēju, teiksim, suņa rīcību, ieraugot kaķi, jo es pieņemu, ka suns redz kaķi un vēlas to noķert. Protams, ne vienmēr šīs metodes izrādās noderīgas, tomēr svarīgāk ir tas, ka atšķirību starp metodēm nosaka pragmatiski apsvērumi un nevis objekti, kuru uzvedību šīs metodes palīdz noskaidrot. Metode ir laba, ja tā izrādās efektīga, piemēram, es varu paredzēt mana pulksteņa darbību izmantojot gan fizikālo, gan funkcionālo metodi, tomēr, ja vien mans pulkstenis nav sabojājies, funkcionālā metode ir vienkāršāka un tādēļ parocīgāka – man neinteresē, kā tiek nodrošināts tas, ka mana pulksteņa rādītāji griežas noteiktā ātrumā, es varētu noskaidrot, kur atradīsies radītāji pēc divdesmit minūtēm, izpētot pulksteņa mehānismu, bet parasti es radītāju atrašanās vietu varu prognozēt, pieņemot, ka tie kustās atbilstoši ciparnīcai. Tāpat ir iespējams, ka suņa uzvedību var prognozēt, izpētot ķīmiskos un mehāniskos procesus suņa ķermenī, bet daudz vienkāršāk ir pieņemt, ka suns ir racionāla būtne ar noteiktām vēlmēm un rīkosies tā, lai šīs vēlmes pēc iespējas ātrāk un efektīgāk apmierinātu. Jautājums, vai sunim patiešām ir šādas vēlmes, ir interesants, bet grūti atbildams, toties noskaidrot, vai mana prognozēšanas metode ir efektīga, var diezgan viegli. Katrā ziņā tas, ka vismaz lielā daļā gadījumu manas prognozes izrādās pareizas, nenozīmē, ka sunim piemīt vēlmes, tāpat kā tas, ka es varu prognozēt procesus kāpostā, izmantojot funkcionālo metodi, nenozīmē, ka kāposts ir radīts ar noteiktu funkciju padomā.
…
