Ar ko atšķiras antīkais un Deivida Hjūma skepticisms?

Darba sākumā vēlos sniegt skaidrojumus vārdam skepticisms:
Skepticisms – 1. antīkās filozofijas virziens, kura piekritēji apšaubīja vai noliedza zināšanu drošticamību; 2. uzskatu kopums, kam raksturīga neuzticēšanās vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, ētiskām vērtībām u.tml.; neticība, šaubīšanās (Autoru kolektīvs (2008) „Svešvārdu vārdnīca”, 827. lpp.; Rīga: Avots);
Skepticisms – 1. ideālistiskās filozofijas virziens, kura pārstāvji apšauba objektīvās pasaules izzināmību. Skepse (Autoru kolektīvs (1998) „Latviešu valodas vārdnīca. Otrais izdevums”, 738. lpp.; Rīga: Avots).
Kā jau vēsta skepticisma skaidrojumi, filozofijā skepticisms izpaudās kā dažādu iepriekš izteiktu, vispārzināmu normu, uzskatu, vērtību noliegums, centieni rast tiem pretstatus, to noliegumu pierādījumus.
Darbā no sākuma apskatīšu atsevišķi antīko skepticismu un Deivida Hjūma (David Hume) skepticisma idejas, pēc tam veikšu secinājumus par atšķirībām šajās idejās.
Antīkais skepticisms.
Antīkā skepticisma saknes meklējamas Senajā Grieķijā kā pretstats tobrīd valdošajai natūrfilozofijai.
Aptuveni 5. gadsimtā pirms mūsu ēras cilvēkos rodas pastiprināta interese par pasauli, tās izziņu, cilvēki alkst iegūt atbildes uz jautājumiem par pasaules pirmpamatiem, uzbūvi, formu utt.…