(Gadsimta) nakts
“..rit gadsimta nakts.. Ledus dārdoņa un dobji sirdspuksti.. Klusums kā nosmacēta dzīvība. Neaizvērt, neaizvērt acis. Nirt tumsā? Ļimst stirnas bērns, noraustoties sīkos, pabeigtos krampjos. Asinis savelkas ledū. Un vēlreiz dārdina nakts, nakts, nakts.”
Nakts – kā dienas pretstats ir noslēpumainās tumsas, iracionālo spēku, bezapziņas un nāves simbols, taču nereti nakts simbolizē arī sargājošo un auglīgo mātes klēpi.
Citātā gadsimta nakts kā laika divkāršojums, paspilgtinājums. Dobji sirdspuksti – mātes klēpī bērns, dzīvības pieteikums, bet jau nākamajā teikumā pretstats – klusums kā nosmacēta dzīvība. Kas to īsti ir izdarījis – gadsimts tāds, ka labāk nedzimt, vai nakts tāda /gadsimtu gara/? Jautājums – iepazīt savas zemapziņas dzīles – nirt tumsā? Bet, ja nu tai tumsā /bezapziņā/ būs jāsastopas ar ko tādu, kas biedē /stirnas bērns/?
…