18.gadsimts ir trauksmains un aktīvs laikmets Francijas un visas Eiropas vēsturē. Arī kultūrā. Tas tiek dēvēts par saprāta gadsimtu, kad tiek veikti jauni zinātniski atklājumi un sākas jaunu izteiksmes formu meklējumi.
18.gadsimta pirmā puse iezīmējas ar rokoko stilu mākslā, kam raksturīga greznība, dekoratīvās apdares smalkums un liektas līnijas. Taču jau ap 18.gs vidu rokoko stilu sāk kritizēt par tā manierību un plastisko elementu sarežģītību. Lielākoties kritika nāk no apgaismības ideju piekritējiem. Šajā laikā jūtama virzīšanās pretī Lielajai Franču revolūcijai, kas pati par sevi ir visa vecā, absolūtismam piederīgā noliegums. Atkal atdzimst interese par antīko mantojumu, ko pastiprina izrakumi Pompejos un Herkulānā. Atgriešanos pie antīkās mākslas principiem veicina arī Johana Joahima Vinkelmaņa 1764. gadā izdotā “Senatnes mākslas vēsture”, kas ir pirmā mākslas vēstures grāmata un tiek lasīta un komentēta arī Francijā. Domu, ka atgriešanās pie antīkajiem paraugiem ir pareizākais ideālā skaistuma izzināšanas veids, pārņem daudzi tā laika franču mākslinieki. Vislielāko ietekmi šīs idejas atstāj uz arhitektūru.
Klasicisma arhitektūra konsekventi izmanto antīkās arhitektūras formas, tiecas pēc skaidrības, mierīgākām un statiskākām kompozīcijām. Orderi atkal uzskata par kompozīcijas pamatelementu. Vispārējā ēku risinājumā vērojama vienkāršība, kas apvienojas ar neizteiktu pāreju no viena būvķermeņa uz otru, dažādiem horizontāliem un vertikāliem dalījumiem, smalki un atturīgi veidotām detaļām un daudziem ornamentāliem un tematiskiem ciļņiem. Tas viss piešķir šī laika celtnēm specifisku raksturu.
…