Arhitektūras stilu raksturojums

Laika posms. 9. – 11. gs.
Galvenās iezīmes. Romānisma arhitektūra ir baznīcu arhitektūra.
Salīdzinājumā ar agrākajiem posmiem šā laika bazilikas plānojuma un kompozīcijas ziņā kļuva ievērojami komplicētāka.
Romānikas stila ēku sienas ir stipri biezas un, turpretim durvju un logu ailes ļoti šauras. Būvformu siluetā dominē vertikāls un horizontālas līnijas, kā arī pusaploces arkas, kas ļoti raksturīgas romānikas stilam. Tās lietotas logos, durvīs, arkādēs, karnīzēs un citur. Romānikas stila arhitektūrā dievnama ārējais izskats neparasti precīzi attēlo tā plānojuma un telpas iekšējā dalījuma īpatnības. Arhitektūras īpatnības izpaužas, pirmkārt, velvju seguma lietojumā un logu aiļu izvietojuma sistēmā. Agrīnajos pieminekļos centrālajam jomam bija lēzens segums, turpretim ar velvēm sākumā sedza tikai kriptas un sānu jomus. Līdz ar celtniecības tehnikas attīstību pamazām velvju segumu sāka lietot visām daļām, pie tam platākās daļas parasti pārsedza ari apaļo velvi. Nereti sastopami gadījumi, kad galvenais joms sadalīts atsevišķos posmos, kurus sedz krusta velves.
Salīdzinājumā ar bāznīcu celtniecību romānikas posma laicīgā arhitektūra bija krietni zemāka attīstības līmenī. Ap šo laiku galīgi izveidojās feodāļu dzīvojamās mītnes tips – pils. Parasti tas bija masīvs tornis (donžons), kas atradās pagalma vidū. Šis tornis, kuram bija vairāki stāvi, kalpoja senjoram par dzīvojamo mītni un bija ielenkuma laika pēdējais patvērums.…