Sākumā Aristotelis dod mums priekšstatu par jēdzieniem taisnīgums un netaisnīgums, par to, kādās darbībās parādās šīs rakstura kvalitātes; kā taisnīgumā izpaužas pareizais samērs un vidus, un kādi ir galējie pretstati jēdzienam taisnīgais. Tiek izvirzīti pamatpieņēmumi visai „E” grāmatai, un tie ir tādi, ka taisnīgums ir tāda noturīga rakstura kvalitāte, kura garantē spēju rīkoties taisnīgi un kura arī darbībā izpaužas kā taisnīga rīcība. Turpretī netaisnīgums ir rakstura kvalitāte, kas darbībā izpaužas kā netaisnīga rīcība un kas virza cilvēka gribu uz netaisnīgu rīcību. Autors ar piemēru parāda, ka viena un tā pati zinātne un viena un tā pati spēja attiecas uz pretējām lietām, bet viena un tā pati rakstura kvalitāte neattiecas uz pretējo, piemēram, veselībā var izpausties nevis neveselīgais, bet tikai veselīgais.
Kopsavilkums.
Cilvēks ir nevienam nesaprotama radība, arī viņu raksturi ir individualitātes. Vairāk vai mazāk taisnīgums mājo katrā cilvēkā, atšķirība ir tā, ko mēs katrs saprotam ar taisnīgumu un netaisnīgumu. Citiem tas ir taisnīgi, tajā pašā laikā atradīsies „īpatņi”, kam tas var likties pavisam netaisnīgi. Manā uztverē taisnīgums iet saskaņā ar sirdsapziņu, kā arī morāles pienākumiem. Taisnīgums ir tas, bez kā cilvēce nevar dzīvot. Netaisnīguma rezultātā notiek sacelšanās pret augstākstāvošajiem par pasaules netaisnību un negodīgumu. Cilvēkiem taisnīguma un netaisnīguma nozīmīgums ir atšķirīgs, jo tādiem cilvēkiem, kam ir nauda, gudra galva, veselība, laimīga ģimene, taisnīgums neliekas nekas īpašs, viņiem tas liekas pašsaprotams. Bet veselībā vājie, nabagie taisnīgumu uztver kā kaut ko nesaprotamu, neizbaudāmu, jo atrodoties šajā atstumtības pakāpē viņiem liekas, ka viņiem jācieš par visiem tiem, kas dzīvo labestībā. Kā piemēru varu minēt sevi: Rudenī es ilgu laiku gulēju slimnīcā ar neizturamām ciešanām un mokām. Vienīgais ko es domāju bija: „Kāpēc tieši ES, un par ko man tas sods?” Man tajā laikā tas likās netaisnīgi, un noteikti tā domā daudz cilvēku. …
