Vēstures avoti tiek radīti jebkurā laikā. Ties.vēst avoti ir konkrēti dokumenti, likumi, dažādi darbi, hronikas, kas ataino, atspoguļo vai sniedz ieskatu ties. attīstībā interesējošā laika periodā. Vēstures avoti ir *rakstītie, taču ir arī *nerakstītie (parašas)utt. Tos mēdz iedalīt arī pēc to izcelšanās vecuma (vissenākie, jaunākie utt.), taču pēc T.Zeida iedalījuma: *stāstītajos, *dokumentārajos vēst.avotos. Pie stāstītājiem vēst.avotiem jāpieskaita tādi, kas stāsta par dažādiem notikumiem, hronoloģiski aptverot noteiktu laika periodu. Tās ir dažādas hronikas, tās palīdz izprast dažādu ties. izcelšanos un ievērojami paplašina ziņas par tā laika notikumiem. Šeit var pieminēt dažādas dienasgrāmatas, memuārus, vēstules, mūku darbus klosteros. Taču tiem ir trūkumi, jo tie nav pilnīgi objektīvi, to autori bieži vien apraksta situāciju savā izpratnē pievienojot savas subjektīvās domas. Dokumentārie vēst.avoti ir dažādi līgumi to skaitā politiskie, pāvestu bullas, dažādi akti, likumi, baznīcas grāmatas, amatpersonu tiesību un ienākumu nolikumi, lēņa grāmatas, dažādi lēmumi (tautas sapulču, zemstes‑ katram laikam savi), tiesu spriedumi, dažādu pilsētu statūti, pilsētu hronikas‑ tās kas rakstītas speciālā uzdevumā. Dažādās ties. nozarēs ir dažādi ties.vēst.avoti. Piem., civilties, par ties. avotiem sauc formas, kurās rodas un iegūst obligātu spēku juridiskās normas. Izšķir 2 tādas pamatformas; likums un paraša. Pie ties.rašanās zināma nozīme ir arī juristu darbībai, kaut gan jurisprudenci nevar uzskatīt par patstāvīgu ties.avotu. Par parašām sauc juridisku normu, kura ieguvusi juridisku spēku tās ilgā praktiskā piemērošanā un tautas pieradumā pie tās. Paraša ir svarīgākais vēst.avots, ļoti liela loma pie to rašanās ir juristiem, arī personām, kuras speciāli nodarbojās ar juridisko normu piemērošanu. Ties. sāka pētīt ap 10., 11.gs., kad radās pirmās universitātes, kuras pētīja romiešu ties., bet kā studiju kurss ĀTV radās 19.gs.
2.Tiesību izcelšanās, sākotnējo formu raksturojums. Ir Teorijas1)teoloģiskā-reliģiskā. Tiesības ir D radītas, nāk no D. 2)pretstatā ir materiālistiskā teorija, tiesības rodas līdz ar valsts veidošanos, līdz tam tās nepastāv.3)dabiskās ties, ties cilv piemīt no dabas, nemainīgas un neatņemamas. Senākās valstisradās S Ēģiptē(6tk gaduatpakaļ) daudzās pasaules reģionos valstis izveidojās samērā nesen Eir Z-daļā ap 12-13gs, arī LR. Sab-bas pastāvēšana liecina par ties pastāvēšanu. Laiku pirms valsts rašanās devē par aizvēsturisko laiku, nav rakstisku liecību. Visām tautām raksturīga uzvedības reliģiskā forma paražas, Uzced not, ko mutiski nodod no paaudzes paaudzē. Ja paražas akceptē valsts instit,ridas paražu ties, kā tiešibu pirmatnējā forma. Balstoties un paraž veidojas sab-kā iekāsta-pirmatnējā iekārta. Sab-bas str-ra ir diferencēta, sab-bas pamatelements ir lielģim Vairākas ģim veido ģinti,radniecīgas ģintis- cilti. Cilst nav uzskatāma par valsti, jo nav valsts piemītošo pazīmju. Cilts runā vienā valodā, ir 1 reliģija, 1vecākais. Liela loma pārvaldē-vecāko padomei.Ciltsvec-karavadonis. Strīdus risina kopsapulcēs, balstoties uz paražām. Apvienojoties vairākām ciltīm veidojas cilšu sav-bas, ar 1 vadoni, jo nodeva amatu pēcnācējiem,var runāt par pirmatnējiem valstiskiem veidojumiem. Valsts vardarbīga f-ja, lielākai citij pakļaijot vājāko, tās apvienojās, lai saskaņotu atšķirīgas paražas,veidojas instit. Pirmatnējā sab-bā nav vienlīdzības.Šamanis uzturēja sakarus starp reālo un nereālo pasauli, stingra strukt. Civilties-īpās ties: olektīva īpašuma forma, katrai ciltij(zemokpjiem), bija zināma terit -kopīpašums (medījums to nevārēja privat)Pastāvēja personīgās mantas-darba rīki, kaujas ieroči. Saistties. Mūsdienu izpratnē nebija, bet bija zināmi aizmetņi-darba līgums,t.i.neviens nestrādāja piespiedu kārtā, bija nepieciešama vienošanās. Maņas līg starp zemkopjiem un klejotāju tautām.Dāvinājuma līg aizmetņi sakarā ar iecelšanu par vadoni, noteikta vecuma sasniegšanai.Nepazina naudu, nebija pazīstanmas prežu naudas attiecības. Laulības un ģimties: poligimas attiecības, grupveida laulība, bērnus identificēja pēc mātes, daudzsiev un daudzvīrība. Dominējošā laul- monogāmija. Neslēdza ģnts un cilts ietvaros laulības. Ar laiku nedrīkstēja slēgt asinsradniecīgas laulības. Mantties: tās nebija attīstītas. Personīgie rīki un ieroči apglabāti, tikai uzkrājoties lielākai vērtībai veidojās mantiskais institūc.Saistties:paražās jebkurš dāvina jāatdāvina, par katru pakalpoj jāmaksā ar pretpakalpoj. Šis princips izpaudās arī negatīvajā nozīmē. Krimties Asinsatriebības princips. Tiesas: iestādes nebija, tiesu sprieda kopsapūlcē, piedalījās šamaņi, vecāki, noskaidroja vainīgo.…
