1.Antīkās demokrātijas tiesiskā kārtība
Solons (6. gs. p. m. ē.) bija lielisks likumdevējs, kas savos darbos rakstīja ne tikai par likumiem, bet arī par valsts iekārtām. Arī Atēnās eksistēja tautas sapulce, kura bija tiesīga pieņemt lēmumus, ievēlēt valsts amatpersonas (līdzīgi mūsdienu parlamentam). Antīkās valstis ieviesa amatpersonu amatu ieņemšanas mehānismu, arī amatu pilnvaru termiņus. Rezumējot antīkās tiesiskās kārtības nozīmi konstitūciju tapšanā, varam secināt, ka mūsdienu konstitūcijas pārņēma stingro hierarhiju, dažus tiesību institūtus (demokrātija, kvorums, tiesiskā procedūra).
2.Dabisko tiesību koncepcija
Benedikts Spinoza, Tomass Hobs, Džons Lokks, Šarlzs Monteskjē, Žans Žaks Ruso.
Dabiskās tiesības par neapstrīdamu un neatņemamu atzina tiesības uz dzīvību, tiesības uz brīvību un tiesības uz īpašumu.
3.Tautas suverenitātes ideja
Konstitūcija kā jauno laiku tiesību un politikas fenomens, deva atbildi uz jautājumu, kam pieder augstākā vara valstī. Daži zinātnieki uzskatīja, ka suverenitāte ir galvenā valsts pazīme. Kārlis Dišlers izdalīja suverenitātes 5 paveidus:
valsts suverenitāte (neatkarīga valsts),
tautas suverenitāte (tauta ievēl pārstāvjus un tautu nevar ietekmēt),
valsts orgānu suverenitāte,
valsts varas suverenitāte,
tiesību suverenitāte.
4.Reliģiskās vērtības
Dažas reliģiskās vērtības, piemēram, baušļi, arī tiek atspoguļotas konstitūcijās.
5.Politiskās deklarācijas 18. gs. [lietderīgākais avots]
1776. gadā – ASV neatkarības deklarācija, tās autors – Tomass Džefersons. Šī deklarācija bija politisks paziņojums, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Deklarācijas tekstā tiek lietots termins „neatņemamas tiesības”. Pamatojoties uz šo deklarāciju, ASV 1787. gadā tika pieņemta konstitūcija. …
