Civiltiesību jēdziens.Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm. Tiek uzskatīts, ka tiesību nozare ir savs, tikai šai nozarei specifisks regulēšanas priekšmets un metode.
Civiltiesības, tāpat kā tiesības kopumā, pieskaitāmas pie sociālajām jeb humanitārajām zinātnēm.
Civiltiesību zinātne gan nepēta sociālās dzīves faktus un parādības, bet gan noteikumus, pēc kuriem norit cilvēku dzīve sabiedrībā.
Tāpat civiltiesību zinātne ir mācība par spēkā esošām normām, kas regulē pareizu uzvešanos starp personām.
Lai atklātu civiltiesību būtību, vispirms jau būtu jānoskaidro šī termina izcelšanās vēsture.
Civiltiesības Romas valsts laikā.
Termina “civiltiesības” vēsture saistīta ar Seno Romu.
Romieðu tiesībās termins “ius civile” nozīmēja Romas pilsoņa tiesības. (civilis no latīņu valodas pilsoņu-, pilsoņa-)
Romiešu tiesībās termins “ius civile” no sākuma ietvēra sevī pilsonim piemītošās tiesības, kas saistījās arī ar publisko sfēru t. i. vēlēšanu tiesības utml., taču liela daļa saistījās arī ar privāto sfēru, t.i., mantiskajām tiesībām.
Romiešiem bija ļoti rūpīgi izstrādāta pozitīvo tiesību sistēma. Bet šī tiesību sistēma (ius civils) attiecās tikai uz pašiem romiešiem. Nākot sakaros ar citām tautām dažādās pasaules malās, romiešu juristi novēroja, ka zināmi tiesību principi ir kopēji visām tautām. Romieši savas attiecības ar citām tautām un to pārstāvjiem tad arī kārtoja saskaņā ar šīm tiesībām, kuras sauca par tautas tiesībām (ius gentium). Šīs pēdējās tiesības atzina par tādām, ko diktē visu tautu saprāts. Romas jurists Gaius ir norādījis, ka katrai tautai ir darīšana ar divējādām tiesību normām: vienas ir pašas šīs tautas nodibinātas un raksturīgas šīs tautas īpatnībām; otras vienlīdz atzīst visas tautas, jo tās pamatojas uz cilvēku dabisko sapratu. Romas jurists Paulus atšķirību starp pozitīvām un dabiskām tiesībām saskata abu šo tiesību mērķos. Paulus uzskata, ka pozitīvās tiesības ir lietderīgas, bet dabiskās — taisnības normas …
