10. Palestrīnas un Lasso darbu interpretācija
Lai interpretētu šo mūziku ir nepieciešamas zināšanas par laikmetu, komponistiem, viņu pasaules uzskatu, apkārtējo cilvēku pasaules uzskatu.
Šajā laikā baznīcā ir krīze. Cilvēku masas bija reliģiski uzbudinātas un tā iemesls bija rūpes par dvēseles svētumu, bailes no nāves un velna, pastarās tiesas, šķīstītavas ugunīm, elles. Politiskos un sociālos nemierus, badu, sērgas, plūdus utt., uztvēra kā norādījumu uz pasaules gala tuvošanos. Arvien lielāks cilvēku skaits juta, ka katoļu rituālu greznums netuvina cilvēku Dievam, bet tieši otrādi traucē dzīvo komunikāciju ar to. Sāka domāt, ka katoļi Dieva vārdu iztulko nepareizi vai arī vispār nerunā par to. Vienīgais ceļš kā atbrīvoties no grēkiem – pašam pievērsties svētajiem rakstiem. Tāpēc tā laika daudzi komponisti pievēršas reliģiskai tēmai, sava aicinājuma pēc.
Līdz ar to svarīgs bija vārds, nevis mūzika. Mūzikā jāsaglabā ne tikai teksta izpratne, bet arī jāpiemērojas tā nozīmei. Spilgts piemērs ir Orlando di Lasso.
Mūziku ir grūti salīdzināt ar tā laika citu mākslu, jo mūzikā no visām mākslām renesanse iestājās visvēlāk. Neskatoties uz to Lasso bieži salīdzina ar Mikelandželo, Palestrīnu ar Rafaelu, jo arī šie ir laikabiedri mākslā izteicās atšķirīgi – Mikelandželo tumšāk, reālāk; Rafaēls – gaiši, pastorāli.
Tas, ko visduslaikos saprata ar brīvajām mākslām, šodien ir zinātne. Tikai mūzika atbilst šodienas priekšstatiem par mākslu (gramatika, retorika (politika), dialektika (loģika), aritmētika, ģeometrija, astronomija).
Viduslaiku mūzika ir teorētisku nodarbību joma. Mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem. Mūzika – kā zinātne. Bez mūzikas neviena zinātne nevar sasniegt pilnību. Taču pasauli veido skaņu harmonija, notiek arī debesu kustība. Mūzika visdažādākos veidos pamudina dvēseli un uzbudina jūtas.
Šo principu ņemot vērā var redzēt, ka gan Palestrīnas, gan Lasso mūzikā ir tā laika mūzikas domāšana. Arī interpretējot mūziku, tas ir jāatceras.
Lasso pēc būtības ir tuvāks romantismam, arī interpretējot viņa mūziku, par to ir jādomā. Palestrīnas mūzika jārada satura noskaņa neizceļot un neapspēlējot nevienu vārdu, melodiju, jāveido vienmērīgs plūdums.
Tanī laikā reliģijā parādās simboliskā domāšana. Tas paver mākslai reliģisko tēlu dažādību, līdz ar to izteiksmes līdzekļi kļūst krāsa un skaņa. Tikai Palestrīna rada kopēju noskaņu, Lasso vairāk detalizē.
Pateicoties naudai, kura tika pie kardināliem no baznīcas, viņi kļuva kultūras un mākslas mecenāti. Savās pilīs veidoja kapelas.
Lasso no 1556 – 1594.gadam pavada Bavārijas hercogu galmā Minhenē. Tur strādājot viņš radīja daudz laicīgās mūzikas. Bija arī jāuzklausa hercoga pavēles. Madrigāliem piemita raksturīga tendence pēc teksta detaļu atveidošanas, to smalka niansētība.
Interese par cilvēka personību, iekšējās pasaules psiholoģiska trāpīga atklāsme, dabas un sadzīves ainu muzikāli gleznains atveidojums – tas viss valdzina madrigāla žanru meistaru labākos darbus.
Palestrīnam arī bija laicīgi darbi, bet tie skaita ziņā bija nedaudz. Autors vairāk pievēršas reliģijai. Mesa – šis žanrs bija tas, ar ko Palestrīna īpaši izcēlās. Valda īpašs noskaņas svinīgums, izklāsta skaidrība un rakstura dziļums. Atskaņojot mesas ir liela uzmanība jāveltī Palestrīnas reliģiskiem uzskatiem – viņa izpratnei par Dievu. Jāpieturas pie emociju aiturēšanas un kopīgās noskaņas radīšanas, kas vienmēr ir gaiša un skaidra.
…
