87. Skaņu slāpējošie materiāli. Materiālu raksturojums, īpašības un lietojums.
Skaņu slāpējošie materiāli samazina uz tiem krītošās gaisa skaņas enerģiju.
Skaņa pēc savas būtības ir iesvārstīts gaiss. Skaņas absorbcijas process vispārīgā veidā ir šāds: skaņa izplatās pa telpu, bet atsitas pret šķērsli (skaņu absorbējošs materiāls); notiek absorbcijas process, un daļu skaņas materiāls atstaro atpakaļ telpā.
Lai telpā panāktu labu dzirdamību, tās sienām jābūt ar labu prettrokšņu izolāciju. Skaņas caurspiešanās cauri sienai galvenokārt notiek sienas lieces deformācijas dēļ. Skaņas absorbēšanos materiālā izskaidro ar to, ka gaisa daļiņu mehānisko svārstību enerģija pārvēršas iekšējā enerģijā, jo rodas berze gar materiāla nelīdzenumu malām. Trokšņu vājināšanas līmenis ir atkarīgs no sienu veidojošā materiāla un tās biezuma.
Skaņu slāpējošiem materiāliem ir jābūt mīkstiem, porainiem (piem., filcs). Jo materiāls poraināks, jo lielāka poru kopējā virsma, jo labāk tas spēj absorbēt skaņu. Materiāliem ar daļēji mīkstu un sevišķi mīkstu skeletu skaņas absorbcijas spējas palielinās uz skeleta deformācijas rēķina, tādēļ par labāko tiek atzīta materiāla struktūra no minerālajām šķiedrām. Telpu griestas un sienas var noklāt arī ar caurumotām plāksnēm.
Triecientrokšņus slāpē ar elastīgiem materiāliem – minerālvati, gumiju, putuplastiem u.c. Skaņu slāpējošais efekts ir atkarīgs no materiāla struktūras un amortizēšanas spējas; jo vairāk ir iespējams saspiest materiālu, jo labāk tas slāpē trokšņus.
Skaņu slāpējošos materiālus lieto, piemēram, kinoteātros, lai izslēgtu skaņas atbalsošanos telpā.
Trokšņu novēršana ir tikpat svarīga problēma kā vides attīrīšana no piesārņojuma. Trokšņi ar lielu intensitātes līmeni nelabvēlīgi ietekmē cilvēka nervu sistēmu, pazemina darbaspējas, samazina skaņas sajūtu.
88. Skaņu izolējošie materiāli. Materiālu raksturojums, īpašības un lietojums.
Skaņu izolējošos materiālus lieto, galvenokārt, pārsegumos un starpsienās trieciena un daļēji arī gaisa trokšņu izolēšanai. Skaņu izolācijas materiālus ražo plātņu, joslu, starpliku un paklāju veidā.
Skaņas izolācijas process vispārīgā veidā ir šāds: skaņa izplatās pa telpu, atsitas pret skaņu izolējošu materiālu un atstarojas atpakaļ telpā.
Lai telpā panāktu labu dzirdamību, tās sienām jābūt ar labu prettrokšņu izolāciju. Skaņas caurspiešanās cauri sienai galvenokārt notiek sienas lieces deformācijas dēļ.
Tā kā viena no galvenajām skaņas izolācijas materiālu īpašībām ir to deformējamība, kuru iespaido materiālā ieslēgtā gaisa elastība un karkasa lokanība, tad par labāko tiek atzīta šķiedraina materiāla struktūra. Skaņu izolējošiem materiāliem ir jābūt tādiem, kurus ir grūti iesvārstīt.
Skaņas izolācijai visbiežāk izmantotie materiāli ir ģipškartons un minerālvate, bet var tikt lietoti arī putupolimēru materiāli, akustiskie apmetumi, beramais keramzīts, smiltis u.c. aizpildmateriāli, kā arī starp dažādiem konstruktīvajiem elementiem ieslēgtais gaisa slānis. Labi skaņu izolē betons, tērauds, stikls.
Trokšņu novēršana ir tikpat svarīga problēma kā vides attīrīšana no piesārņojuma. Trokšņi ar lielu intensitātes līmeni nelabvēlīgi ietekmē cilvēka nervu sistēmu, pazemina darbaspējas, samazina skaņas sajūtu.
Piemēri: 2 mm biezai tērauda plāksnei trokšņu vājināšanas līmenis ir 33dB, dubultdurvīm – 40dB, vienkāršam logam – 15dB, dubultlogam – 30dB.
89. Kas ir akustiskie parametri un kā tos mēra?
…
