Vārds „atmiņa” vedina uz pieņēmumu, ka mūsu smadzenēs jau ir kādas atsevišķa „kaste’, kurā tiek noglabātas svarīgas lietas. Psihologi vēl ir nostiprinājuši šos maldus, no datorterminoloģijas pārņemot jēdzienu „krātuve”. Bet mūsu atmiņa nav pasīva mehānisma sastāvdaļa, kas atrodas nekustīgā miera stāvoklī, līdz tiek ieslēgta.
Atmiņa drīzāk ir vispārīgs apzīmējums funkcijā, kas pavada gandrīz visas psihiskās norises.
4. svarīgākās no tām ir pārliecīgums, iegaumēšana, saglabāšana un atcerēšanās.
Pārlaicīgums.
Psihiskās norises ir izstieptas laikā. Pat plakantārpi reaģē ne tikai uz mirkļa kairinājumu, bet atceras arī pārejošus kairinājumus. Suņi atceras, kur aprakuši kaulus, pērtiķi spēj atpazīt priekšmetus.
Cilvēka smadzenes uzglabā atmiņas par neaptveramu daudzumu bijušu notikumu un iespaidu, nemitīgi turpinot to pārstrādi. Bez šīs spējas mēs nevarētu izlasīt nevienu teikumu, nedz arī lietot kādu sadzīvisku priekšmetu, piem., Slotu, āmuru, skriet, braukt ar divriteni vai sarunāties ar citiem cilvēkiem. It visās psihiskajās norisēs ietveras iepriekšējā pieredze, pat vēl vairāk- daudzu pirms mums dzīvojošu paaudžu pieredze.
Tādi apzīmējumi, kā iegaumēšana, paturēšanas atmiņā, atsaukšana atmiņā, atplaiksnīšana atmiņā, atmiņas atsvaidzināšana, atminēšanās u.t.t. norāda un aktuālās noteiktās tagadnes atcelšanu.…
