Atmiņa – spēja uztvert, saglabāt un sekojoši reproducēt to, ko mēs agrāk uztvērām, pārdzīvojām vai darījām.
Atmiņas pētīšana sākusies daudzus gadsimtus atpakaļ, kad cilvēks sācis aptuveni minēt, ka viņš ir spējīgs atcerēties un saglabāt informāciju. Pie tā atmiņa vienmēr bija saistīta ar apmācības procesu (t.i. informācijas uzkrāšana).
Tā senie grieķi saskaņā ar pieņemto tanī laikā pierakstīšanas metodi uzskatīja, ka informācija kaut kādu materiālu daļu veidā iekļūst galvā un atstāj nospiedumus uz smadzeņu mīkstās vielas.
2000 gadus vēlāk franču filozofs R. Dekars piedāvāja versiju, ka vienu un to pašu tukšo cauruli (tā Dekars iedomājās sev nervu audu uzbūvi) biežā lietošana izraisa to saspiešanu un kustības pretestības samazināšanu, kas ved pie pieredzes veidošanas – t.i. pie atcerēšanas. Vēlāk – jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – sakarā ar tādu sistēmu, kā telefonu tīkls, datori, magnetofoni un citas ierīces, izgudrošanu, atmiņu traktēja saskaņā ar principiem, uz kuriem balstās darbības mehānismi augstāk minēto ierīču.
Beigu beigās, sakarā ar ģenētiskās un molekulārās bioloģijas pētīšanas attīstīšanu, pie atmiņas mehānismu skaidrošanas piesaistīja jau bioloģiskās analoģijas. Faktiski, tanī laikā domāja, vismaz vienam no atmiņas veidiem ir molekulārs pamats (informācijas vizualizācija pavada ar fermentu sistēmas izmaiņām, kuri lokalizējas nervu šūnās.
