1. Kaut jaunā māte zinātu, cik liela nozīme šīm pirmajām dienām un nedēļām ir ne tik daudz bērna veselībai šajā brīdī, cik viņu abu nākotnei! Un cik viegli tās var samaitāt!
Tā vietā, lai, visu sapratusi, samierinātos ar domu, ka viņa var pajauties tikai uz sevi un uz nevienu citu, ka, tāpat kā ārstam, kam viņas bērns var radīt interesi vienīgi kā ienākuma avots vai arī godkāres apmierināšanas līdzeklis, tā arī visai pasaulei viņš nav nekas, ka dārgs viņš ir tikai viņai vienīgai...
2. Atkārtoju: bērna psihiskās dzīves galvenais pamatmotīvs un saturs ir cenšanās apgūt ne
zināmās, neizprotamās stihijas noslēpumus, ko slēpj apkārtējā pasaule, no kuras viņam
tuvojas labais un ļaunais. Vēlēdamies apgūt, viņš cenšas iepazīt, izzināt.
Atkārtoju: laba pašsajūta atvieglina viņa objektīvo pasaules izzināšanu, visas nepatīkamās sajūtas, kas rodas viņa organisma dzīlēs, pirmām kārtām sāpes, kuras aptumšo apziņas skaidrību. Lai pārliecinātos par to, uzmanīgi jāielūkojas bērnā tad, kad viņš ir vesels, kad jūtas slikti, kad ir slims.
3. Bērns vēl nerunā. Valoda tik tiešām ir bērna attīstības rādītājs, taču ne vienīgais, ne arī pats galvenais. Bērns runā ar mīmiku, tēlu un sajūtu radīto atmiņu valodā. Mazulis arī bez valodas palīdzības prot būt despots, neatlaidīgi panākt savu, tiranizēt. Bērns - tās ir talantīga aktiera simt maskas, simt lomas. Citāds viņš ir ar māti, citāds - ar tēvu, vecomāti, vecotēvu, citādi izturas pret bargu un labsirdīgu skolotāju, citādi virtuvē un vienaudžu vidū, viņa uzvedība nav vienāda turīgu un nabaga ļaužu sabiedrībā, ikdienas un svētku tērpā. Naivs un viltīgs, paklausīgs un uzpūtīgs, labsirdīgs un atriebīgs, labi audzināts un palaidnīgs, viņš tik labi prot slēpties līdz zināmam laikam, tā noslēgties sevī, ka veiksmīgi apmāna mūs un veikli izmanto mūsu maldīšanos savu mērķu labā. Instinktu jomā viņam trūkst vēl tikai viena, nē, arī tas ir, - tikai vēl neskaidri, kā miglā tītās erotiskās priekšnojausmas.…
