Ausekļa dzejoļa "Gaismas pils" analīze

Autors jau pirmajā dzejas rindā izmanto divus deminutīvus „Kurzemīte, dievmaizīte”. Tas parāda viņa mīlestību, ko jūt pret savu dzimteni. Epitets „brīvas tautas” mudina katrā latvietī patriotiskas jūtas un brīvības apziņu. Tālāk seko divi jautājumi, kuri liek aizdomāties par to, ka pagātne ir it kā zudusi. Uz to norāda epitets „sirmi dievi”, nākamais epitets „brīvie dēliņi” it kā apvieno divas iepriekšējās domas, proti, par brīvību un mīlestību pret savu tautu. Epitets „vecos laikos” rada mitoloģiskā laika sajūtu un vēlreiz uzsver, ka tautas laime kādreiz ir bijusi, bet tagad tās vairs nav. Epiteti „gaismas kalns” un „gaiša pils” rada patīkamu un gaišu redzes gleznu, kas liek lasītājam iedomāties savu tēvzemi kā labā iemiesojumu, vietu, kur vienmēr ir labi, ērti mājīgi. auseklis raksta, ka tai pilij apkārt ir egļu meži, kas cilvēkiem asociējas ar kaut ko ļoti tumšu, bīstamu. Tas varētu simbolizēt briesmas, kas draud Latvijai, no visām pusēm ielencot to tumsas un ciešanu varā. Nākamais pants atkal sākas ar trīs epitetiem:
„Zelta stabiem, zītar’ jumtu,
Sidrabotiem pamatiem”.…