1939. gada 5.oktobrī tika noslēgts „bāzu līgums” jeb „savstarpējās palīdzības” līgums starp PSRS un Latvijas valdību, kurš paredzēja: 1. atļaut Latvijas rietumu daļā ielaist un izvietot 25 000 Sarkanarmiešu. 2. Ierīkot Liepājā un Ventspilī flotes daļās. Lieki laikam ir piebilst, ka šis bija pirmais solis uz Latvijas neatkarības zaudēšanu.
1940. gada 16.jūnijā Latvija saņēma ultimātu no PSRS, kurā tika apgalvots, ka Latvija nepilda „savstarpējās palīdzības” līgumu un apdraud PSRS drošību, tāpēc PSRS vadība pieprasīja:
1. Baltijas valstīs sastādīt tādas valdības, kuras būtu draudzīgas PSRS. Respektīvi ļaut atklāti darboties komunistiem Latvijā.
2. Nekavējoties ielaist Baltijas valstīts Sarkanās Armijas daļās neierobežotā daudzumā.
Autoritārisma gaisotnē neviens valsts ierēdnis vai militārpersona neuzdrošinājās pieņemt patstāvīgus lēmumus, nesaņemot atļauju no "vadoņa", bet Ulmanis pēc 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimāta nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. Mediji pēc Ulmaņa režīma bija cenzēti un rakstīja to, ko liek, un tas, ko cilvēki uzzināja no preses, bija, ka ir notikusi "sociālistiskā revolūcija", nevis "okupācija". Pamats ir arī apgalvojumam, ka autoritārais režīms kolaborācijā iegrūda daļu kreisi noskaņoto iedzīvotāju, kas pārmaiņas sākotnēji uztvēra kā režīma galu, neuztverot tās kā Latvijas neatkarības apdraudējumu.
Jau nākamajā dienā, 1940. gada 17. jūnijā, PSRS okupē Latviju. Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojoties ar jauno iekārtu. Sarkanā Armija izvietojas svarīgākajos Rīgas objektos. 1940. gada 18. jūnijā Latvijā ieradās PSRS valsts vīrs Andrejs Višinskis, kura uzdevums bija Latvijas okupācijas procesu, un panākt, lai Latvija tiktu pievienota PSRS sastāvam.
Latvija savu neatkarību bija zaudējusi.
…
