Autortiesības kā intelektuālā īpašuma veids. Jēdziens „intelektuālais īpašums” parasti apzīmē dažādus nemateriālus objektus, kurus raksturo to nemateriālā daba un fakts, ka šos faktus var izteikt novērtēt un izteikt naudā vai citos mantiska rakstura ekvivalentos. Intelektuālais īpašums reizē ir arī juridiska kategorija ar noteiktu saturu, to lieto, lai apzīmētu virkni tiesību, kuras saistās ar nemateriāla rakstura objektiem. Šo jēdzienu parasti mēdz analizēt, atklājot tā saturu un precizējot apjomu, bet parasti jēdziena saturs netiek precīzi atklāts, toties tiek uzskaitīts tā apjoms.
Tiesisku monopolu uz nemateriālas dabas objektiem var garantēt tikai ar tiesību palīdzību, tādēļ likumdošanas ceļā tiek noteikts, kā uz atsevišķu veidu nemateriāliem objektiem ekskluzīvas to izmantošanas tiesības ir šo objektu radītājiem vai citām likumā paredzētām personām.
Ir izstrādātas vairākas teorijas, kuru uzdevums ir pamatot šādas juridiskās tehnikas lietošanu sabiedrisko attiecību regulēšanā. 19. gadsimta beigās Edmons Pikārs izstrādā teoriju par intelektuālajām tiesībām, teoriju par tiesībām uz nemateriāliem labumiem izstrādā Jozefs Kolers un Pols Rubjē izstrādā teoriju par tiesībām uz klientūru.…