Gandrīz līdz pašam 19.gs. beigām balss pataloģijas bija iespējams diagnosticēt tika akustiski, saklausot izmaiņas balss skanējumā. 1855.gadā Parīzē spāņu vokālists Manuels Garsija pirmo reizi pasaulē demonstrēja nelielu ierīci, kura sastāvēja no vairākiem spoguļiem un ar kuras palīdzību, izmantojot saules gaismu, bija iespējams redzēt balss saites. Manuels Garsija bijsa Parīzes konservatorijas pasniedzējs, un šo ierīci viņš izgudroja, lai varētu uzlabot savu audzēkņu balsis. Tajā laikā Manuels Garsija pat nenojauta, ka iezīmējis aizsākumu jaunai zinātnei- un laringoloģijai, un mūsdienās viņa izgudrojumu tagad visā pasaulē pazīst kā laringoskopu.
Jau 16.gs. balss traucējumus saistīja ar noteiktām profesijām. Uzskatīja, ka balss slimības visbiežāk sastopamas mācītājiem un aktieriem. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā radās atsevišķa runas terapija (logopēdijas ) nozare- fonopēdija, kura apvienoja zināšanas par balss traucējumu novēršanas metodēm un paņēmieniem.
Fonopēdija savos pirmsākumos attīstījās divos virzienos. Vācu virzienu pārstāvēja H. Gucmanis ( 1865-1922), bet franču virziena redzamākais pārstāvis bija G. Hucmanis. Vācu otorinolaringologs Hermanis Gucmanis balss terapijā balstījās uz elpošanas un artikulatoro vingrinājumu pastiprinātu izmantošanas. Viņš uzskatīja, ka sabalensēta elpošana un artikulācija spēj novērst balss funkcijas traucējumus.
Spēcīga balss traucējumu izpētes skola pastāvēja Krievijā. E. Maļutins, M.Fomičevs, V.Jermolajevs, L.Dmitrijevs, L. Teļeļajevs, S. Taptapovs, I. Jermakovs, A. Streļņikova devuši lielu ieguldījumu balss un tās traucējumu izpētē.
Mūsdienās visplašāk izmantotās metodes balss traucējumu korekcijā ir fonopēdiskās metodes, kuru pamatā ir sabalensēta pakāpeniska balsenes muskuļu aktivizēšana un pareizs elpošanas veidošana, kā arī ortofonisko vingrinājumu izmntošana.
…