Ievads.
Jau 5.gs. p.m.ē. sengrieķu vēsturnieks Herodots rakstīja, ka ziemeļos atrodas jūra, kuras krastos var atrast dzintaru. Tā bija Baltijas jūra, kuru dēvēja par Dzintarjūru. Mūsu ēras 2.gs. grieķu astronoms un matemātiķis K.Ptomelajs to sauca par Vendas jūru( pēc ciltīm, kas dzīvoja jūras krastā). Senie slāvi to sauca par Varjagu jūru. 11.gs. ziemeļvācu hronikās jau parādās nosaukums Baltijas jūra.
Baltijas jūra ir viena no jaunākajām jūrām pasaulē. Tā sāka veidoties leduslaikmeta beigu posmā (pirms apmēram 13- 10 tūkstošiem gadu), kas Blatijas ieplakas dienvidu daļa sāka atbrīvoties no ledus. Pirms apmēram 13 tūkstošiem gadu, ledājam kūstot un atkāpjoties uz Z, izveidojās sprostezers – saldūdens Baltijas ledus ezers, kura krastus no vienas puses veidoja ledus siens, bet no otras puses norobežoja reljefa paaugstinājumi. Tas uzskatāms par Baltijas jūras sākumu. Šī Baltijas jūras attīstības pirmā stadija ilgusi apmēram 6000 gadu.
Ledājam turpinot kust un Baltijas ledus ezera līmenim ceļoties, tā ūdeņi savienojās ar Ziemeļjūru un Balto jūru. Baltijas ledus ezerā ieplūda sāļais ūdens, parādījās jūras augi un dzīvnieki. Izveidojās Joldijas jūra, kas pastāvēja vairākus simts gadu.
Ledājam kūstot, tā svars samazinājās, un fennoskandijā notika Zemes garozas celšanās. Tāpēc Joldijas jūra atdalījās no okeāna un atkal izveidojās ezers, kurā ūdens sāļums pakāpeniski samazinājās. Sākās Baltijas jūras trešā attīstības stadija – Ancilus ezers. Ancilus ezera periodā ūdenslīmenis atkal pakāpeniski paaugstinājās un pirms apmēram 8000 gadu ezers savienojās ar Ziemeļjūru. Ūdens atkal kļuva sāļš, parādījās jauni augi un dzīvnieki. Sākās Litorīnas jūras stadija.
Vēlākajos gados jūras ūdens pieplūdums samazinājās , un pirms apmēram 2800 gadiem sākās pašreizējās Baltijas jūras attīstības stadija – Pēclitorīnas jūra. Šīs jūras attīstības fāze turpinās joprojām.
Ja skatāmies uz Baltijas jūru, neiedziļinoties sīkumos, tad tā ir sekla iekšzemes jūra. Protams, tajā ir arī dažas īstas dziļieplakas. Dziļākā, Landsortas ieplaka, sasniedz 459m. Taču caurmērā dziļums ir tikai 54m, un mazāk nekā desmitajā daļā jūras platības dziļums ir lielāks par 100m.
Krasta līnija un zemesragi.
Ziemeļos un rietumos Baltijas jūras krastus veido granīti. Citur ir izplatīts morēnu ainavai raksturīgs krasts, ko veido smiltis, garnīts vai pat māls ar šļūdoņa atnestiem laukakmeņiem ( Igaunijas rietumu piekraste un salas, daļa Rīgas līča krasta kā Vidzemes, tā Kurzemes pusē), dažādu iežu veidoti stāvkrasti Somu līcī, Sāremā, Kurzemes jūrmalā, pie Kaļiņingradas, Polijā u.c. Jūras austrumu un dienvidaustrumu krasti visbiežāk ir smilšaini, ar veģetāciju vai bez tās.
Jūras krasta līnija nepārtraukti mainās, vispirms jau zemes garozas svārstību ietekmē. Jūras viļņošanās iztaisno krastu – “nograuž” zemesragus un paplašina līdzenās smilšu sēres.
Paisums un bēgums, kas Baltijas jūrā mainās divas reizes diennaktī, praktiski ūdens līmeni nedaudz izmaina pie Dānijas krastiem – apmēram par 28cm, pie Somijas krastiem paisuma un bēguma līmeņa svārstība ir apmēram 8cm. Latvijas piekrastē paisumu gandrīz nemaz nejūt.
Latvijas teritorija atrodas iepretim Baltijas jūras centrālajai daļai – Gotlandes baseinam. Jūras piekrastes kopējais garums sasniedz 490km – Baltijas jūras piekraste no Lietuvas robežas līdz Ovišiem – 182km, bet Rīgas līča piekraste līdz Igaunijas robežai – 308km. Rīgas jūras līci no Blatijas jūras atdala Kurzemes pussala un Monzunda arhipelāga salas (Sāmsala, Hījumā, Muhu, Vormsi).
Latvijas piekrastē Baltijas jūras piekraste ir maz izrobota, tikai zemesragi – Akmeņrags, Ovišrags, Kolkasrags, Ķurmrags – nedaudz iesniedzas jūrā.
Krasti pārsvarā ir zemi, tikai Z no Pāvilostas un Rīgas līča Vidzemes piekrastē pie Tūjas tos veido stāvas kraujas.
Nepārtraukti krasta līniju pārveido pati jūra un tajā ieplūstošās upes. Nogulsnējoties upju sanestajām dūņām un smiltīm, kā arī jūras straumēm pārvietojot tās, sauszemes platība piekrastē pelielinās. Turpretī vētrainās dienās jūras darbība ir ārdoša – jūras viļņi ārda un drupina jūras stāvkrsatu. Pēdējo gadu mērījumi rāda, ka Baltijas jūras piekrastē (Jūrkalne – Kolkasrags), kā arī Rīgas līča Kurzemes piekrastē (Kolkasrags – Roja) rodas noskalojumi. Sanešu plūsma nes smiltis no Kolkasraga uz Rīgas pusi, bet gar Rīgas līča Vidzemes piekrastiviena sanešu plūsma virzās uz Z no Ķurmraga , otra un – D. Sanešu plūsma no Rīgas līča Kurzemes un Vidzemes puses satiekas Lielupes , Daugavas un Gaujas grīvu tuvumā. Šīs upes arī pašas ienes līcī diezgan daudz sanešu, tāpēc Rīgas līča D galā izveidojusies smilšaina piekraste ar augstām kāpu grēdāmun vaļņiem.
Dziļumi.
Baltijas jūra ir viena no visseklākajām jūrām pasaulē. Jūras dibena reljefu veido ovālas ieplakas (muldas), kuras atdala vaļņveida pacēlumus (sliekšņi). Mulda starp Gotlandes salu un Latvijas piekrasti veido Baltijas jūras centrālo daļu, kur daudzās vietās dziļums pārsniedz 100m. Dziļākā vieta - 470m ir Z no Gotlandes.
Latvijas piekrastē Baltijas jūra gandrīz visur ir sekla. Lielākais dziļums ir uz R no Kolkasraga – 35m. Seklākās vietas atrodas uz sliekšņa starp Ovišraga un Serves pussalu, kur dziļums ir ap 10m, tāpēc uz sliekšņa sēkļiem uzskrējuši un gājuši bojā simtiem kuģu.
Rīgas jūras līcis ir seklākais no Baltijas jūras līčiem – vidējais dziļums 26m.
Baltijas jūras Latvijas piekrastē, sevišķi Rīgas jūras līcī , raksturīgi plaši seklumi, kur paralēli krastam veidojas zemūdens vaļņi. Šajās joslās notiek viļņu gāšanās. Gāzumjoslas platums parasti ir 600 – 800m, bet dziļums nepārsniedz 6 – 8m .
Baltijas jūra ir tipiska iekšējā jūra. Tajā ieplūst apmēram250 upju, kas ienes ap 472km3 saldūdens gadā, tāpēc Baltijas jūrā ir mazākais ūdens sāļums pasaulē. Ūdens sāļums jūras centrālajā daļā iepretīm Latvijas piekrastei ir 7 – 8 promiles virsējā slānī, 12 promiles dziļākajos slāņos.
Bākas Latvijas teritorijas jūras piekrastē.
Nevien piemineklis netop un nedzīvo bez cilvēka – arī bākas. Bākas ir izturējušas dažādus jūras un politiskos vējus, kas sapūtuši arī daudz ko monstrozu un lieku.
2000. gada janvāra bilance liecina, ka Latvijas piekrastē darbojas 19 bākas.
Kopš 1994. gada visas bākas atrodas Latvijas Jūras administrācijas Hidrogrāfijas dienesta pārvaldījumā. Līdz tam - PSRS gados - bākas bija stratēģiski slepeni objekti, kas sargāja visas varenās valsts šausmīgi svarīgo Rietumu robežu. Oficiāli tās pārraudzīja PSRS Aizsardzības ministrijas Kara jūras spēku Galvenā hidrogrāfijas pārvalde. Gan slēgtajā, gan brīvi pieejamajā piekrastes zonā katrs vēsturiskais ugunstornis tika pie sava dienestā esoša vai atvaļināta padomju militārista, bet piekrastes ainava papildinājās ar vairākiem režģotiem bleķa torņiem - tos arī nokristīja par bākām.
Salīdzinājumā ar vēsturiski būvētajām celtnēm šie torņi pēc skata liekas visai nožēlojami, un, izrādās, arī speciālisti šo torņu uzstādīšanu vērtē kā visai apšaubāmu - “sacelti bez kādas jēgas un kuģošanu pat traucējuši”, tādēļ vairākas no šāda veida ierīcēm izslēgtas, pārvietotas un beigušas funkcionēt. Patlaban šāda veida režģoti torņi gaismas signālu pārraides funkciju turpina veikt Bernātos (1962), Sīkragciemā ( ? ), Ģipkā (1954), Engurē (1954), Ragaciemā (1960), Buļļuciemā (1956) - tas viss Kurzemes pusē, kam Vidzemes jūrmalā pievienojas Grīntāla (1954) un Lāču (1954) bāka.
Padomju laikā uzbūvēta arī Daugavgrīvas bāka (1957) un Irbes bāka (1984), taču tās ir daudz nopietnākas būves kā arhitektoniski, tā arī funkcionāli.
Savukārt deviņas Latvijas bākas ir vēsturiskas celtnes ar neapšaubāmu vēsturisku, arhitektonisku, ainavisku vērtību, kas nav vērtējama tikai un vienīgi kuģošanas drošības kontekstā. Šie ugunskuģi ir progresa liecinieki un vēsturiskās atmiņas iemiesojumi, kuru kultūrvēsturiskā vērtība pieaug ar katru mirkli. Gluži kā apdraudētā nākotnes vīzija.
SLĪKOŅU SKAITĪŠANA
Mana mīļākā Pītera Grīneveja filma ar jau minēto nosaukumu dokumentēja atšķirīgu, bet idejā vienotu sieviešu izrēķināšanos ar saviem vīriem - tie bija kļuvuši vienkārši lieki. Slīcināšana no ekrāna šķita ļoti pašsaprotama - kam gan vajadzīgs lieks balasts?
Un tomēr. Kas attaisnojams mākslinieciskā metaforā, nezin vai uzreiz būtu pielietojams dzīvē. Arī attiecībā uz vēsturiskajām bākām, kurām slīkoņu likteni negribētos novēlēt.
Patlaban Jūras administrācijas pārraudzība bākas glābj - kuģniecība tomēr ir finansiāli spēcīgāka nozare nekā pieminekļu aizsardzība. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka bāku funkcionālā nozīme strauji samazinās un jautājums par vairs nefunkcionējošo bāku likteni kļūs aktuāls. Arī tad, ja objekts darbojas pilnā sparā, uz to attiecas pieminekļu aizsardzības likumi, ja vien ir divi nepieciešami sīkumi - kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss un finansu resursi šā statusa spodrināšanai. Arī šajā ziņā bākas ir kaut kur pa vidu…
Patlaban septiņas vēsturiskās bākas - Liepājas (1868), Papes (1890), Akmeņraga (1921), Kolkas (1884), Mērsraga (1875), Ovišu (1814) un Užavas (1925) - ir iekļautas sarakstā, lai likuma noteiktajā kārtībā iegūtu valsts nozīmes vēstures pieminekļa statusu.
…
