Baltijas guberņas bija Krievijas impērijas guberņas teritorijā, kurā pašlaik atrodas Baltijas valstis. Baltijas guberņas sastāvēja no vēsturiskajiem Kūrlandes (Kurzemes), Liflandes (Vidzemes) un Estlandes (Igaunijas) reģioniem, kā arī no Ingrijas (teritorija starp Ņevas upi, Somu jūras līci, Narvas upi, Peipusa un Ladogas ezeriem). Krievija šīs teritorijas iekaroja 18.gadsimtā. Dažreiz Kauņas guberņa arī tiek pieskaitīta Krievijas impērijas Baltijas guberņām. Tā kļuva par Krievijas sastāvdaļu Polijas sadalīšanas rezultātā 18.gs. beigās. Pašreizējā Latgales teritorija neietilpa Baltijas guberņu sastāvā. Ar Nīštates līgumu 1721.gadā Vidzeme tika iekļauta Krievijā un kļuva par Vidzemes guberņu, kurā ietilpa arī daļa Igaunijas. Kurzemes hercogisti iekļāva Krievijas sastāvā 1795. gadā, kad oficiāli tā tika atpirkta no Pētera Bīrona. Hercogiste tika pārveidota par Kurzemes guberņu ar centru Jelgavā.
Ar savdabību atšķīrās vietējā pārvalde Baltijas guberņās. Krievijas valdīšanas laikā atkal lielu nozīmi ieguva landtāgs (zemes kungu un pilsētu pārstāvju sapulce) un muižniecība. Guberņu ietvaros agrākās hercogistes (praktiski gan vadošā vācu muižniecība jeb Ritterschaft) saglabāja lielu daļu autonomijas kā administratīvajās un tiesu lietās, tā arī izglītības un reliģijas sfērā. Baltijas guberņās līdzās kopīgai impērijas administrācijai (ar gubernatoriem, guberņas tipa pārvaldi u.t.t.) saglabājās vecās pilsētu un muižniecības kārtas pašpārvaldes un tiesu institūcijas, kurās lietvedība noritēja vācu valodā. Tas tika izskaidrots ar to, ka arī pēc pievienošanas pie Krievijas Baltijā saglabājās vācu muižniecības un vācu buržuāzijas valdošais stāvoklis pilsētās. To privilēģijas tika oficiāli nostiprinātas “Akorda punktos”, ko parakstīja Pēteris I ar Baltijas vācu muižniecības un pilsētu pārstāvjiem vēl XVIII gadsimta sākumā, kad krievu valdībai 1710. gadā padodamies, Vidzemes muižnieki bija no Pētera Lielā izdabūjuši savu priekšrocību apstiprinājumu. Ar to bija nodrošināta agrākā, autonomā zemes pārvalde, kas atradās muižnieku rokās, vācu valoda un luterāņu ticība par valdošām Vidzemē. Arī augstskolai bija apsolīta sava sevišķa autonomija ar tiesību pieņemt vienīgi luterticīgus profesorus. Šo solījumu apstiprināja Aleksandra I 1802. g. izdotais Tērbatas augstskolas dibināšanas akts. Šo privilēģiju saglabāšana līdz pat XIX gadsimta 80.gadiem bija atkarīga no vācu baronu ciešiem sakariem ar Krievijas impērijas vadības augšām, un vispirms ar cara galmu. 1795.gada 17.martā Kurzemes muižnieku landtāgs pieņēma deklarāciju par pakļaušanos Krievijai.
Baltijas guberņās visu laiku darbojās īpaša, no Krievijas atšķirīga likumdošanas kārtība. Tā saucamos Kurzemes Statūtus izstrādāja Polijas karaļa komisija 1617.gadā latviešu valodā. Dokumenta pilnais nosaukums ir "Kurzemes un Zemgales muižniecības tiesības un likumi jeb Kurzemes statūti" (Statuta Curlandica). Tajā pašā gadā Statūti tika pārtulkoti vāciski. Statūti bija spēkā līdz 1865.gadam. Latviešu zemnieku atkarība no muižniekiem Krievijas valdības laikā vēl vairāk palielinājās. Zemnieki nonāca absolūtā atkarībā no muižniekiem. XVIII gs. likumdošana atļāva muižniekiem pielietot miesassodus pēc saviem ieskatiem, bez ierobežojumiem, 1760. gadā tika atļauts savus zemniekus izsūtīt arī uz Sibīriju. Praktiski nebija likumu, kas paredzēja sodu muižniekam par sava zemnieka nogalināšanu, kaut arī tas nebija atļauts. un tikai pakāpeniski, līdz XIX gs. beigām šo priviliģēto stāvokli Baltijas muižniecība daļēji zaudēja. …
