Pacilāti teatrālu pasaules uztveri atspoguļo daudzi baroka mākslas darbi: tēlotājā mākslā atveidoto personu patētiskie žesti un plandošie tērpi, arhitektūrā - sevišķs greznums, bet mūzikā - pārbagātība operas izrāžu skatuves noformējumos.
Kopumā baroka mākslā ir saskatāmas divas galvenās tendences. Viena no tām pauž dinamisku, emocionālu, pat kaislīgu dzīves uztveri. Otra tendence liecina par graciozu, daiļu un patīkamu pasaulskatījumu; šie tehniski pilnīgie darbi veido rūpju nenomāktas aristokrātijas dzīves greznu rotu.
Polifonā daudzbalsība.
Homofoni harmoniska daudzbalsība, tā ir vieglāk uztverama nekā polifonija, jo skaidri atšķiramas melodijas un pavadījuma balsis.
Daudzās klasiskajās kompozīcijās noteicošā loma ir dziedošai, izteiksmīgai melodijai ar iezīmīgām, viegli iegaumējamām intonācijām.
Daudzām tēmām raksturīga aktīva, spraiga ritmika, kas sakņojas tautas deju, dziesmu un marša žanros.
Tēmu veidojuma pamatā bieži ir kvadrātiska astoņtaktu perioda forma ar skaidru dalījumu motīvos, frāzēs, teikumos.
Plaši sastopamas tipveida formas, piem., rondo, variācijas, trijdaļu formas ar reprīzi, sonātes forma.
1.
XVII gs. ir ne tikai svinīgs, bet arī sarežģīts un pretrunīgs laikmets. To pauž arī vārda „baroks” sākotnējā nozīme - „dīvains, neparasts, savāds”. Barokāla dinamiska, mainīga, nenoturīga pasaules aina, kurā valda disharmonija, cīņa, nepastāvīgums, plūsma, dzimšana un nāve.
Cilvēks arvien vairāk apjauš pasaules sarežģītību, tās neizbēgamo mainīgumu. No vienas puses, jaunā laika cilvēks grib sevi apliecināt ar vērienīgiem darbiem. Viņu „pilda emocijas un pātago kaislības”. Sevi pašu un mākslas tēlus viņš vēlas redzēt varonīgus un cildenus. No otras puses, pasaules sarežģītība viņu satrauc - liek justies nedrošam, neaizsargātam, vientuļam.…
