Eižens Bertolts Fridrihs Brehts – vācu dramaturgs, dzejnieks, prozaiķis, teātra teorētiķis un režisors, kurš izstrādājis un praksē iedzīvinājis episkā teātra koncepciju. Dzimis Augsburgā. Vistuvākais cilvēks ir māte, viņas dēļ Brehts labi pārzina Bībeles sižetus. Ar tēvu attiecības sarežģās, kad Brehts izlemj kļūt par literātu. Pēc reālģimnāzijas absolvēšanas divus semestrus studē medicīnu un dabaszinātnes.
1.pasaules karā strādā par sanitāru. Sastop dzejnieku un dramaturgu F.Vēdekindu, kura iespaidā saraksta pirmās nozīmīgās lugas un dzejoli. Sadarbība ar teātri sākas 1919. gadā, kad L.Feihtvangers atzinīgi novērtē lugu “Spartaks” un pēc pārstrādāšanas to iestudē O.Falkenbergs ar nosaukumu “Bungas naktī”. Viņš kļūst slavens, saņem Kleista prēmiju un pieņem literāro pseidonīmu – Bertolts Brehts.
No 1918. gadam līdz 1922. gadam ir Brehta daiļrades agrīnais periods. Šajā laikā viņš plaši izmanto parodiju, varonis ir “dabiskais cilvēks”, kam sveša morāle, kurš pakļaujas bioloģiskajām tieksmēm. Parādās polemika ar ekspresionismu, pasauli nav iespējams izlabot, tikai iznīcināt. Brehts izmanto ekspresionisma teātra formas sasniegumus – hronikas jeb ainu montāžas principu.
No1923. gada viņš ir Minhenes Kamerteātra dramaturgs un režisors. Kā pirmo iestudē nevis Šekspīra “Makbetu’, bet K.Mārlova “Eduardu II”, ko pārveido par “Anglijas Eduarda II dzīvi”. Darbība pārcelta uz nabadzīgu pilsētas vidi, romantiskās būtnes kļūst egoistiskas. Novatorisms arī masu ainu iestudējumos. Tieši Elizabetes laikmeta literatūrā Brehts saskatīs episkās dramaturģijas aizsākumu.
Brehts savās lugās pārstrādā jau zināmus sižetus, ieviešot vai izslēdzot kādus fabulas elementus, rodot varoņu rīcībai pilnīgi jaunu motivāciju. Tas tādēļ, ka viņa režisoriskā lugas interpretācija atšķiras no autora koncepcijas, tādēļ, ka episkajam teātrim jāspēj ieinteresēt skatītāju procesā, nevis iznākumā, vēl viens iemesls ir senajos sižetus aktuālie konflikti, kas atkārtojas allaž no jauna.
…
