1. Atmiņas un iegaumēšanas attīstības veicināšana dažādās nodarbībās pirmsskolā.
Atmiņa ir noteiktas informācijas atcerēšanās, saglabāšana un reproducēšana.
Sestajā dzīves gadā dominē netīšā atmiņa, kurai nav apzināta noteikta mērķa.
Bērns iegaumē netīši, bez īpaša nolūka. Atceras to, kas ir izraisījis interesi, pievērsis uzmanību, ietekmējis jūtas.
Ja priekšmeti, ar kuriem bērns darbojas, tiek nosaukti, viņš tos iegaumē vēl labāk.
• izgriežot figūras, aplicējot grāmatzīmi, apsveikumu, ģeometriskās figūras, bērns atceras daudz labāk nekā aplūkojot attēlu.
• ciparu izlocīšana no stieples, papīra lapas locīšana, figūru zīmēšana ar trafareta palīdzību.
• nevajag censties mācīt skaitīšanu, jo bērns skaitļus apgūs mehāniski, neizprotot to veidošanos.
• katru jaunu mācāmo burtu piestiprina telpā redzamā vietā, ja alfabētu piestiprina redzamā vietā (svarīgi, lai tas būtu vienā garā rindā).
• mācot burtus, piezīmē tiem kājas, rokas utt., burts izsauc zināmas asociācijas un tā labāk iegaumē.
• apvelk ar pirkstu jaunā burta kontūras.
• dziesmu mācīšanās.
Pirmsskolas vecuma periods ir labvēlīgs atmiņas attīstīšanai. Atmiņa ir dominējoša funkcija psihiskajā attīstībā. Nevienā citā vecumā cilvēks vairs nav spējīgs tik labi iegaumēt.
• mēnešu, nedēļu, dienu nosaukšana.
• lai būtu darbība, emocijas, izpratne.
2. Darbības mērķa izvēles un darbības plānošanas prasmju attīstības veicināšana praktiskās situācijās.
Process, kurā izpaužas cilvēka aktīva attieksme pret apkārtējo vidi, īstenībā mērķtiecīga apkārtējās vides un paša cilvēka pārveidošana.
• Cilvēka darbību rosina, virza vajadzības, kas atspoguļojas viņa apziņā kā vajadzību apmierināšanai nepieciešami objektu darbību tēli.
• Vajadzību apmierināšana ir mērķis, kas nosaka darbības virzienu. Cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties savas darbības mērķi.
• Galvenais cilvēka darbības veids ir fiziskais un garīgais darbs, bet svarīgākais attīstībā – mācīšanās.
1. Viens no ieteicamajiem veidiem tematiskā projekta izstrādei ir izmantot tālāk piedāvāto modeli. Tas prasa atbildes uz trim jautājumiem:
• Ko mēs zinām?
• Ko mēs vēlamies zināt?
• Ko mēs esam uzzinājuši?
Sākumā skolotāja uzsāk diskusiju par izvēlēto tēmu ar nolūku, lai uzzinātu, ko zina paši bērni. Tad skolotāja sakārto bērnu ierosinājumus loģiskā mācību plānā. Tajā varētu būt šādas aktivitātes:
• Izlasīt stāstu par cirku;
• Doties uz bibliotēku, lai sameklētu un atnestu uz grupu grāmatas par cirku;
• Uzaicināt uz grupu kādu speciālistu, kas saistīts ar šo jomu, piemēram, mīmu, klaunu vai zvēru dresētāju, kas rādīs bērniem savu māku;
• Likt, lai bērni sarīko cirku. Bērni sadalās grupiņās un izvēlas dažādas lomas, piemēram, klaunu, zvēru dresētāju, žonglieru, vingrotāju vai arī kāda zvēra lomu.
Ir jāuzdod jautājums: “Ko mēs esam uzzinājuši?” tas dod skolotājai iespēju novērtēt bērnu zināšanas. Lai zināšanu apguve būtu aktīva, audzinātājas vērtējumu par projektu ir ļoti svarīgs. Izanalizējot dažas aktivitātes, audzinātāja varēs uzlabot nākamo projektu kvalitāti. Jāatbild uz tādiem jautājumiem, kā: “Kuras projekta daļas bija veiksmīgas? Kas nākamreiz būtu jāmaina? Kādu jaunu informāciju bērni uzzināja? Kas neveicās? Kāpēc?”
2. Tēmas izvēli var uzskatīt par veiksmīgu, ja sekmīgi varat atbildēt uz šādiem jautājumiem.
• Kāpēc nepieciešama tieši šī tēma tieši šajā laikā, tieši šiem bērniem?
• Ko dod šī tēma bērnu vispārējai attīstībai?
• Cik daudz iepriekšēju zināšanu nepieciešams dot bērniem?
• Kādi jēdzieni būs jānoskaidro un kādiem vārdiem būtu jāpaskaidro bērniem?
• Vai jaunapgūstamie jēdzieni tiek izskaidroti ar satura palīdzību?
• Vai dotā tēma veicina daudzveidīgo mijiedarbību starp cilvēkiem, lietām un vidi?
• Vai dotā tēma ļauj lietot dažādus individuālās audzināšanas soļus, attīstību, apmācību?
3. Tēmas , kas balstās uz bērnu interesēm un dzīves pieredzi, nodrošina to, ka bērni var sākt mācīties no tā, ko viņi pazīst. Pedagogam uzmanīgi jāiekļaujas visu grupā esošo bērnu interesēs, lai veidotu mācību plānu, kas sākas ar to, ko bērni jau spēj un zina un tad saudzīgi virzītu viņus pretī nezināmajam.
Strādājot pie tēmas kopsavilkuma, secinājumi ir sekojoši:
• Bērni aktīvi iesaistās savas izglītības procesā.
• Bērns mācās darbojoties.
• Ja bērniem ļauj izvēlēties materiālus darbības veidu, kur viņš sēdēs, kā uzsākt uzdevumu un nekas netiks uzspiests, tad bērni iemācīsies lēmumu pieņemšanas prasmes, kas vēlāk noderēs dzīvē.
• Bērni iegūst lielāku informācijas klāstu, nekā tas būtu iespējams vienas atsevišķas nodarbības ietveros.
• Tā kā tēmas skolotājs izraugās pēc bērna izvēles, tad bērniem ir motivācija mācīties.
• Šādi mācoties, ieguvēji ir abas puses – gan skolotāji, gan bērni, jo gan vieni, gan otri paplašina redzesloku.
Latvijas izglītības koncepcija: izglītības mērķis ir nodrošināt ikvienam cilvēkam iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu kultūras personību.
3. Kustību aktivitātes, kustību koordinācijas un ritma izjūtas attīstīšana nodarbībās un brīvajā laikā.
Pirmsskolas vecumā bērna organismam ir niecīgas spējas pretoties vides nelabvēlīgajai ietekmei, tāpēc sevišķa uzmanība jāvelta bērna fiziskajai audzināšanai un veselības nostiprināšanai. Fiziskajai audzināšanai pirmsskolas bērni iestādēs izvirzāmi šādi uzdevumi:
• Saglabāt un nostiprināt veselību;
• Veicināt normālu fizisko attīstību;
• Veidot kustību iemaņas;
• Attīstīt un pilnveidot pamatkustības, kas nepieciešamas praktiskajai dzīvei;
• Attīstīt fiziskās īpašības;
• Stimulēt pozitīvo rakstura īpašību veidošanos.
Pirmsskolas vecuma bērna skelets vēl ir vāji attīstīts, tāpēc kustībām ir liela nozīme vispārējā fiziskajā attīstībā un stājas veidošanā.
Ja sistemātiski un pareizi tiek organizētas nodarbības, spēles, rotaļas, tās labvēlīgi ietekmē organisma funkcijas, veido viņa stāju. Pareizas stājas veidošana ir cieši saistīta ar bērna vispārējo fizisko attīstību, viņa garīgo, tikumisko attīstību.
6-7 gadu vecumā notiek intensīva muskuļu šķiedru veidošanās, pieaug muskuļu darbības kvalitatīvie rādītāji – kustības ātrums, spēks, veiklība, izturība, lokanība. Notiek arī bērna psihes veidošanās. Kustību aparāta attīstīšana ir arī smadzeņu treniņš.
Atšķirības izpaužas bērnu interesēs – zēniem vairāk patīk ātrumā, spēka vingrinājumu (skriešana, mešana, sporta spēles, rāpšanās) meitenēm – lokanības, līdzsvara vingrinājumi.
5-6 gadu vecumā bērniem ir ļoti liela vajadzība kustēties. Šajā vecumā kustēties ir dabiski, tas ir kā rotaļa un atpūta. Turpretim mierīgu sēdēšanu viņi var uztvert kā apgrūtinošu un nogurdinošu. Bērns rotaļu formā labprāt meklē grūtus ķermeņa vingrinājumus. Tie var būt skriešana, lēkšana, līšana, kāpelēšana, bērni šajā vecumā reti kad vajag motivēt aktivitātēm. Svarīgi ir saglabāt šo interesi un dot iespēju attīstībai.
5-5 gadu vecumā attīstās koordinācijas spējas, piemēram, māka lēkt un noturēt līdzsvaru. Bērns iemācās nolēkt no zemākiem augstumiem ar abām kājām vienlaicīgi, lēkāt un stāvēt uz vienas kājas. Bērns spēj noturēt līdzsvaru, ejot pa šauru baļķi attīstās arī ķeršanas un mešanas māka, bērni iemācās bumbu vairākas reizes pēc kārtas, atsist pēc grīdu.
Plaukstas muskuļu attīstība ļauj pareizi turēt zīmuli, izpildīt smalkas un precīzas pirkstu kustības.
Sešus gadus vecs bērns ir sasniedzis tādu fiziskā un garīgā brieduma pakāpi, kas nodrošina iespēju sistemātiski mācīties.
Kustību rotaļu uzdevumi:
• nostiprināt pamatkustības;
• veicināt organisma norūdīšanos;
• nostiprināt visas fiziskās īpašības;
• veicina labvēlīgas attiecības starp bērniem;
• dažādus zināšanu nostiprināšanos (valoda, matemātika, sab.dz.).
Sižetiskās, bezsižetiskās, rotaļas ar sacensību elementiem.
Ikdienā:
• rīta rosme;
• nodarbības;
• fizminūtes;
• dejas;
• pastaigas;
• sporta izpriecas, svētki, veselības dienas.
Pamatkustības:
• soļošana, skriešana, palēcieni, mešana, ķeršana, rāpošana, rāpšanās.
Celtniecības centrā – acu un roku koordinācija.
Nodarbības ārā – āra vide nodrošina bērna fiziskā spēka, koordinācijas, līdzsvara un izturības attīstīšana. Plašumā brīvībā bērnā rodas dabiskas iespējas skriet, lēkt, brīvi kustēties ar visu ķermeni.
Mākslas centrā – attīsta sīko muskuļu precīzo kustību kontroli, attīsta taustes sajūtu, veicina ķermeņa kustības, dod pieredzi acu un roku koordinācijai.
Kulinārijas centrā – tādas darbības kā smelšana, mizošana, sijāšana, kulšana un bēršana attīsta koordināciju, uzlabo sīko muskuļu pārvaldīšanu.
Koordinācija – acis un rokas;
Lai mīcītu mīklu vajag spēcīgas rokas, plecus un muguru.
…
