Lai gan katrā sistolē un katrā diastolē asinsspiediens mainās, tomēr zināmās robežās asinsspiediens ir ļoti pastāvīgs. Šo asinsspiediena pastāvīgumu nodrošina neirālie (simpātiskā un parasimpātiskā NS), hormonālie un ķīmiskie faktori. Šī visa regulācijas sistēma koordinē savstarpējās attiecības starp sirds darbu, cirkulējošo asiņu daudzumu, asinsvadu diametru jeb lumenu (asinsvadu pretestība) un organisma funkcionālo stāvokli ar vienu galveno mērķi, t.i., lai visi orgāni saņemtu atbilstoši nepieciešamo asiņu daudzumu.
Neirāli arteriālais asinsspiediens tiek kontrolēts pamatojoties uz asinsspiediena paaugstināšanos un pazemināšanos, bet humorāli atkarībā no ogļskābās gāzes koncentrācijas asinīs.
Ir tieša sakarība starp asins osmotisko spiedienu un arteriālo asinsspiedienu. Asins viskozitāti nosaka
• eritrocītu daudzums (hematokrīts)
• asins olbaltumvielu koncentrācija (koloīdosmotiskais spiediens).
Asinsspiediens palielinās gan pieaugot asins olbaltumvielu koncentrācijai, gan arī eritrocītu daudzumam.
Cilvēkam un zīdītājiem dzīvniekiem asiņu koloidosmotiskais spiediens ir augsts (21...24 mm Hg) un arī asinsspiediens ir augstāks (110...140/30...70 mm Hg), reptiļiem, amfībijām un zivīm asiņu koloidosmotiskais spiediens ir zemāks (5,1...9,9 mm Hg) asinsspiediens arī ir zemāks. Izņēmums ir putni: tiem arteriālais asinsspiediens ir augsts (200...250 mmHg), bet koloidosmotiskais spiediens ir pavisam zems (8...10 mm Hg).
Viens no asinsspiediena regulācijas mehānismiem ir tas, ka vazomotorais centrs nepārtraukti saņem informāciju nervu impulsu veidā no baroreceptoriem, kuri atrodas dažādos asinsvadu rajonos. Tie ir jūtīgi pret spiediena izmaiņām, tāpēc reaģē uz iestiepumu, reizē ar to uz asinsspiediena un pulsa izmaiņām. Šis papildus jūtīgums pret pulsa spiediena izmaiņām nodrošina papildus impulsu uztveršanu. Refleksi no baroreceptoriem uztur relatīvi pastāvīgu asinsspiedienu miera stāvoklī.
Aartēriju un vēnu pulss
Artēriju sienu svārstības, ko rada asinsspiediena maiņa sirds sistoles un diastoles laikā, sauc par artēriju pulsu. Attālinoties no sirds, pulsa vilnis pakāpeniski pavājinās. Kapilāros, mazajās un vidējās vēnās pulsa vairs nav.
Vēnu pulss rodas tāpēc, ka asinis pa vēnām uz sirdi plūst nepārtraukti, bet priekškambaru sistoles laikā asinis sirdī nevar nokļūt, tāpēc tās uzkrājas lielajās vēnās un spiediens ceļas. Diastolē asinis ieplūst priekškambaros un spiediens vēnās krītas. Tas rada vēnu sienu svārstības, t.s. vēnu pulsu.
Cilvēkam pulsu izmeklē uz spieķa kaula artērijas (a. radialis).
Izmeklējot pulsu, nosaka pulsa frekvenci (pulsa biežumu 1 minūtē), tā ritmu, spēcīgumu, pulsa pildījumu un artērijas sieniņu spraigumu. Visi pulsa kvalitātes rādītāji atkarīgi no sirdsdarbības.
Pulsa viļņa izplatīšanās ātrums (7...9 m/s) ir apmēram 10... 15 reizes lielāks asinsstraumes ātrumu (0,5...0,0005 m/s) un ir pilnīgi neatkarīgs no tā.
Artēriju pulsa reģistrāciju ar sfigmogrāfu sauc par sfigmogrāfiju (gr. Sphygmos - pulsācija). Grafisku artēriju pulsa līknes attēlu sauc par sfigmogrammu.
Sfigmogrammai izšķir anakrotu un katakrotu. Sfigmogrammas augšup ejošo daļu sauc par anakrotu, bet lejup ejošo daļu sauc par katakrotu. Uz katakrotas ir novērojams neliels papildu zobs - dikrotiskais pacēlums, dikrota jeb dikrotiskais vilnis.
…
