Bizantijas māksla. Mozaīkas

Bizantijas māksla, kā tradicionāli zināma, attiecas uz laika posmu, no Bizantijas impērijas galvaspilsētas Konstantinopoles dibināšanu 324. gadā pēc Kristus līdz pat Osmāņu –Turku iebrukumam Konstantinopolē 1454. gadā. Patiesībā, Bizantijas mākslu ir grūti noteikti definēt, jo tās robežas un iedvesmas avoti sniedzas tālu ārpus impērijas robežām, piemēram , pagānisko grieķu – romiešu senlietās, kā arī tās mantojums ir skaidri redzams arī Itālijas renesanses mākslā un pat Lielbritānijas Vestminsteras abatijā. Bizantijas mākslinieku radītie darbi ir vērtības, kas spilgti raksturo šajā impērijā valdošos reliģiskos un estētiskos ideālus, kā arī impērijā mītošo cilvēku un vēstures attīstību. Jaunrade balstījās uz vēl nebijušām tendencēm, kas bija svešas antīkajai pasaulei. Galvenie mākslas virzieni impērijā bija: mozaīkas, freskas, stājglezniecība, grāmatu ilustrācijas Mākslinieku darbība tika pakļauta arvien stingrākam reglamentam, jebkurš jauninājums bija jāsaskaņo ar galmu vai baznīcu. Mākslas darbos sākās cīņa starp miesu un garu. Materiālais skaistums, kā atsevišķa mākslas kategorija pazuda, tā vietā tas tika radīts kā simbols, kas atspoguļoja garīgo skaistumu. No oficiālās Bizantijas mākslas teju pilnībā tika izslēgti laicīgie sižeti, turpmāk galvenokārt attēloja Bībeles varoņus, svēto tēlus, imperatorus un galma locekļus. …