Kā zināms, ka tikai dižciltīgiem, kuru rīcībā bija lieli zemes īpašumi un kuru labā strādāja zemnieki, varēja tik pamatīgi apbruņoties. Rietumeiropā jau kopš Kārļa Lielā valdīšanas laika aristokrātijas nozīme pieauga. Daudzi dižciltīgie bija saņēmuši zemi no valdnieka kā lēni ar noteikumu, ka nepieciešamības gadījumā viņi dosies karā vai aizstāvēs karali un viņa pili. Savukārt lielākie zemes īpašnieki – aristokrāti iznomāja zemi bruņiniekiem – apakšvasaļiem. Saņemot zemi vasalis zvērēja savam senjoram uzticību uz mūžu. Ja senjors krita kara gūstā, bruņiniekam bija jāgādā izpirkuma maksa. Kopš 11.gs Rietumeiropas zemju valdnieki atsevišķu apgabalu pārvaldīšanu un piļu aizsardzību uzdeva ministeriāļiem – saviem tuvākajiem kalpiem. Ap 12.gs. izveidojās bruņinieku kārta, kurā ietilpa visi dižciltīgie – no karaļa līdz ministeriālim. Piederību pie bruņniecības kārtas apstiprināja ģerbonis. To spilgtās krāsas attēloja uz vairoga, lai kaujas karstumā varētu atšķirt vienu no otra. Ģerbonis tika mantots no paaudzes uz paaudzi. Dzimtai bija arī sava devīze – īss teiciens, kas raksturoja to. Miera laikā dzīve pilī ritēja ļoti gausi bruņiniekiem. Bruņinieki nodevās ieroču vingrinājumiem, nodarbojās ar saimniecību un pārvaldes lietām, medīja vai spēlēja dambreti. Interesantāk bija dzīvot augstmaņu un karaļu galmos. Izsmalcinātā un pieklājīgā izturēšanās pret dāmu bija viena no bruņniecības pazīmēm.…