Sighārtha Gautama, kurš vēlāk ieguva vārdu „Buda” ( „apskaidrotais”) un kļuva par budisma pamatlicēju, piedzima ap 560.g. p.m.ē. Lumbini ciemā, kas atradās netālu no mūsdienu robežas starp Indiju un Nepālu. Dzīvoja Indijas ziemeļaustrumos, kas tolaik bija viens pasaules lielākajiem intelektuālās un garīgās dzīves centriem.
Gautama piedzima laikā, kad savam noslēgumam tuvojās hinduisma reliģiskās tradīcijas ilgstošās attīstības periods. Pirms tūkstoš gadiem āriešu ciltis bija pirmo reizi šķērsojušas Indijas ziemeļrietumu robežu, un to militārā un politiskā varenība, reliģiskā prakse un tautas paražas pakāpeniski sāka dominēt visā Indijas subkontinentā. Reliģiskā vēdu literatūra tika sacerēta ilgstošā laika periodā, bet Gautamas dzīves laikā bija izplatītas upanišadas. Uz vēdisma tradīcijas fona budisms parādījās kā savdabīga reformu kustība, kas tika pieņemta tikai daļēji un ko laiku pa laikam centās izskaust. 1.g.t beigas m.ē. – budisma lielākā uzplaukuma laiks ārpus tā dzimtenes.
Saskaņā ar reinkarnācijas ideju leģendās iemūžinātas arī viņa iepriekšējās dzīves.
Piemēram, tiek stāstīts, ka savas pēdējās reinkarnācijas laikā Buda nolūkojās lejup no „Tušita debesīm”, vietas, kur „mājo apmierinātie dievi”, un izvēlējās nākamajai reinkarnācijai laiku, vietu un vecākus. Viņš izvēlējās to periodu cilvēces vēsturē, kad cilvēka dzīve ilgst līdz 100 gadiem, jo lai saprastu viņa mācību, tas nav ne pārāk maz, ne pārāk daudz. Dzimšanas vietai viņš izvēlējās pasaules vidieni – Indijas ziemeļu daļu. Par savu māti – tikumīgo Maiju, Šudhodannas sievu, jo viņa savās iepriekšējās dzīvēs 100 000 gadu laikā bija pierādījusi šķīstību un izcilu tikumību.
Kādu nakti Maija, kas bija devusi šķīstības zvērestu, redzēja sapnī baltu ziloni ieejam viņas dzemdē. Desmit mēnešus vēlāk Lumbini birzī pilnmēnesī viņa dzemdēja bērnu. Zeme notrīcēja, un dzemdībās klāt stāvēja dažādas pārdabiskas būtnes, bet pati Maija pēc 7 dienām nomira, jo viņa bija dzemdējusi Budu un tādejādi savu uzdevumu izpildījusi dzīves laikā.
Vecāki zēnam deva Sidhārtas vārdu, kas nozīmēja „tas kurš sasniegs savu mērķi”. Tomēr parasti Budu dēvē vienkārši par Gautamu.
Viņš agri apprecējās, un viņam bija dēls. Tomēr 29 gadu vecumā viņš sajuta nepārvaramu iekšēju aicinājumu atteikties no bagātīgās dzīves un kļūt par klejotāju svētvīru. To ietekmēja ne tikai ilgas pēc augstākām lietām, bet arī upanišadu paustā orientācija uz iekšēju reliģisku vērojumu un tolaik visā Indijā populārie priekšstati par klejotāja dzīvi kā pareizo metodi ceļā uz garīgās patiesības un īstenības realitātes sasniegšanu.
Gautama mācījās pie daudziem reliģiskiem skolotājiem, tomēr ir pieņēmums, ka pirmajos 6 – 7 klejojumu gados reliģiskos vingrinājumus viņš veicis vienatnē, kuri ar laiku kļuvuši sarežģītāki un askētiskāki, piemēram, viņš atturējies no ēdiena tik ilgi, kamēr viņam sāka izkrist mati. …
