‘’Teātra romāns’’ Stils.
Romāns.
Liela apjoma darbs, notikumu izvērsts tēlojums, pie tam darbība ir ļoti strauja, notikumi seko viens otram, dinamiski. Darbs balstās uz noteiktu posmu personas dzīvē (Maksudovs un ‘’Melnais sniegs’’). Tēli atklājas attiecībās, manām izteikts autora viedoklis par konkrētām personām, tās atklāj lasītajam – lasītājam tiek dots konkrēts viedoklis par konkrētu tēlu. Tiek pievērsta uzmanība detaļām – gan aprakstot kāda varoņa izskatu, īpašības un paradumus, paustais viedoklis ir subjektīvas un tapis mirklī – pēc tam apstiprināts vai noraidīts. Viedoklis tiek pausts brīvi. Piemēram, pieminot literātus romāna sākumā – viņš saka – ‘bet otrais bija pieredzējis pusmūža cilvēks, kurš iepazīstoties tuvāk, izrādījās šausmīgs dranķis’, vārds dranķis kļūst par tēla ‘atslēgas vārdu’ – arī turpmāk viņš lasītājam tiek stādīts priekšā kā ‘tas, kurš izrādījās dranķis’ – tas ir vecākais literāts Ļikospastovs, pret kuru negatīvā attieksme nezūd visa romāna garumā. aprakstot cilvēkus viņš pievērš uzmanību detaļām un ārējam izskatam, piem., par Izmailu Aleksandroviču literātu vakarā viņš saka – „Vislabākās drēbes un pirmklasīgs Parīzes skrodera šūtais brūnais apvalks apņēma stalto, bet mazliet patuklo (viņa) augumu. Veļa iecietināta, laika kurpes, ametista aproču pogas. Tīrs, balts, svaigs, jautrs vienkāršs...” Arī laiks, vide un apstākļi, kuros norisinās darbība, ir skaidri definēti. Padomju laiks, uzrunā izmantots vārds ‘’biedrs’’, stingrā cenzūra
Ļoti vienkārša valoda, sarunvaloda. Viegli uztverama. Veica dažādus iestarpinājumus un piebildes izmantojot iekavas. „Zem spuldzītes aiz saplākšņa sienas nebija neviena Ravcka (vai maz jāsaka, ka arī otrs bija aizbraucis)”. Galvenais varonis caur tekstu pie lasītāja vēršas tiešā un vienkāršā veidā – tas stāsta – uzrunājot lasītāju uz Tu.
…
