Būvmateriālu īpašības

Teorētiskais pamatojums
Materiālu īpašības vienmēr saistītas ar to struktūras īpatnībām un vielu īpašībām, no kurām šis materiāls sastāv. Materiāla struktūra ir atkarīga: dabīgiem materiāliem - no to izcelsmes un veidošanas nosacījumiem, mākslīgiem materiāliem - no ražošanas tehnoloģijām un materiālu pārstrādes. Tehnoloģijas un materiāla apstrādes jāņem vērā, vērtējot to ietekmi uz ražotā materiāla struktūru un īpašībām.
Būvmateriālus raksturo ar ķīmisko, minerālo un fāžu sastāvu. Atkarībā no ķīmiskā sastāva būvmateriālus iedala: bioloģiskos (koksne, bitumi, darvas, polimēri u.c.), minerālos (neorganiskās saistvielas, ķieģeļi, dabīgais akmens u.c.) un metālos (melnie un krāsainie). Visi organiskie materiāli ir viegli uzliesmojoši, bet minerālie - nedegoši, metāli pārvada labi elektrību un siltumu.
Ķīmiskais sastāvs ļauj spriest arī par citiem tehniskajiem parametriem (bioloģiskā stabilitāte, utt.) Dažu materiālu (neorganiskās saistvielas, akmens materiāli) ķīmisko sastāvu bieži izsaka ar oksīdu skaitu šajā materiālā. Oksīdi, ķīmiski saistīti kopā sava starpā, veido minerālus. Zinot minerālus un to skaitu materiālos, var spriest par materiālu īpašībām. Raksturojot materiāla fāžu sastāvu izšķir: cietas vielas, kas veido sienas porām (materiāla „skeletu”) un poras piepildītas ar gaisu un ūdeni. Materiālu fāžu sastāvs un ūdens fāžu pārejas tā porās ietekmē materiāla īpašības un materiālu uzvedību ekspluatācijas laikā. …