Cilvēka brīvība Sv.Akvīnas Toma un pāvesta Jāņa Pāvila II mācībā

Cilvēka brīvības tēmas aktualizācija. Līdz ar cieņu, pazemību un prieku, brīvība ir viens no vārdiem, kas visbiežāk atkārtojas un parādās svētā tēva Jāņa Pāvila II runās. Pāvests norāda uz to, ka darbības veids vispirms pieprasa attiecīgu domāšanas veidu, tāpēc mēs varam teikt, ka cilvēks ir brīvs izvēlēties, no kāda redzespunkta viņš aplūko savu brīvību. Tomēr pastāv arī pretēja attieksme – cilvēks saprot savu brīvību atbilstoši tam, vai viņš ir brīvs, vai atbilstoši tam, kādā mērā viņš cenšas būt brīvs. Ir skaidrs, ka zināma spēja spriest par brīvību ir saistīta ar šādas apziņas rašanos: “Man ir izvēle, bet tā vēl nav spēja izdarīt pietiekoši dziļu spriedumu. Brīvība ir tā, kas mani atver īstenībai, un bieži arī tā, kas saista mani ar iekšēju atkarību – atkarību no patiesības.” Brīvība ir atkarīga no patiesības, to skaidri un pārliecinoši atklājam Kristus vārdos, kurus pāvests apskata no divām perspektīvām: no likuma perspektīvas, universāli formulēta Dieva likuma vai no tā attiecināšanas uz personīgām un konkrētām situācijām caur sirdsapziņu; no “brīvības” perspektīvas pamatizvēles un atsevišķās izvēles līmenī, un morāliskā akta līmenī. Tādejādi mēs atklājam, ka brīvības un patiesības attiecību “morālā” problēma pāri visam ir “antropoloģisks” jautājums, jo tas attiecas uz pašu cilvēka personas identitāti.