Manuprāt, cilvēka eksistence ir viena no svarīgākajām mūsdienu cilvēka problēmām. Vārdos eksistence un esamība es saskatu līdzību, un tāpēc es negribētu šķirt šos divus jēdzienus, kaut gan daudzi filozofi tos apskata pilnīgi atsevišķi. Orjentācija uz “būt” kā savas esamības izkopšanu un “piederēt” kā īpašošanu, iegūšanu, piesavināšanos, piederēšanu. Šīs abas nostādnes no filozofiskā viedokļa ir saistītas ar esamības izpratni. Ja esamība tiek izprasta kā substance, kurai raksturīga noturība, nemainīgums, tad vairāk uzmanības pievērš lietām, idejām, tās uzskatot par stabilitātes garantu. Ja esamību izprot kā tapšanu, izmaiņas, tad vairāk tiek izcelts process, domu un jūtu stāvoklis.
Esamība ir viens no svarīgākajiem konceptiem Rietumu filozofijā; “būt” nozīmē daudz ko vairāk nekā tādas īpašības kā, piemēram, lieta ir sarkana, tieva, skāba utt.
Cilvēks mainās, taču visu mūžu viņa vārds nemainās. Vārds dod pārliecību, ka cilvēks ir un paliek viens un tas pats. Līdzīgi valoda substancionalizē tādus procesus kā mīlestība, naids, prieks, bauda, liekot domāt, ka tie ir kāds noturīgs stāvoklis, ko var iegūt un paturēt. Taču savā dziļākajā būtībā šie procesi ir plūstoši, mainīgi, tos nevar iegūt un paturēt neizmainītus kā piederošu stāvokli.
Ē.Fromms izdala īpašu piederēšanas veidu, kas cilvēka dzīvē ir attaisnojams,- tā ir eksistenciālā piederēšana. Lai nodrošinātu cilvēcisku dzīvi, nepieciešamas rūpes par ķermeni, barību, mājokli, apģērbu. Eksistenciālā piederēšana izpaužas kā racionāli noteikta tieksme uz pašsaglabāšanos.
Franču reliģiskais filozofs Gabriels Marsels (1889-1973) grāmatā “Būt un piederēt” uzsver, ka personība vienmēr atrodas ontoloģiskas izvēles priekšā starp “būt” un “piederēt”. Pašā cilvēkā ir atšķirības starp izjūtām, kuras “man ir, pieder” un kuras veido “es”.…
