1.Giardia lamblia
Morfoloģija: veģetatīvās formas izmēri 10-20*8-10 mkm. Ķermeņa forma – bumbierveidīga, ar paplašinātu, noapaļotu priekšējo galu un sašaurinātu, smailu pakaļējo galu. Piesūkšanās diska līmenī atrodas 2 vienādas formas, lieluma un uzbūves kodoli. Ir viciņas, aksonēmas.
Ģeogrāfiskā izplatība: visā pasaulē plaši izplatīta, bet visbiežāk sastopama karstā klimata joslā.
Dzīves cikls:12-pirksu zarna un citas tievās zarnas daļās lamblijas piestiprinās pie zarnu epitēlija šūnu virsmas ar piesūkšanās diska palīdzību, pateicoties kupolveidīgai formai, ko starp parazīta ķermeni un epitēlijšūnu virsmu veido slēgts dobums, kurā intensīvi strādā šķidrumu uzsūcošās ķermeņa viciņas. Lamblijas barojas pinocitozes ceļā. Tās ir pilnīgi atkarīgas no saimnieka gremošanas procesiem. Zarnu peristaltikas un barības masu pārvietošanās dēļ lamblijas atraujas no epitēlijšūnām, nonāk zemākajos zarnu nodalījumos un tur, tām labvēlīga pH ietekmē iecistējas. Cistām ir ovāla vai apaļa forma, tās klātas ar biezu apvalku – pelikulu. Cistas priekšējās galā atrodas 2 apaļi kodoli (dažreiz 4), aksonēmas un sirpjveidīgi izliektas fibrillas. Ārējā vidē parasti nonāk tikai cistas, lambliju veģetatīvās formas izdalās spēcīgu zarnu darbības traucējumu gadījumā. Veģetatīvās formas atrod arī duodenālā zondēšanas gadījumā. Lamblijas vairojas gareniski daloties.
Invadēšanās ceļi: cilvēks invadējas norijot cistas, ar netīrām rokām, ūdeni, augļiem, saknēm, rotaļlietām; kā mehāniski cistu pārnesēji var būt mušas
Lokalizācija: tievās zarnas (galvenokārt 12-pirkstu zarna), var nokļūt arī žults ceļos.
Izraisītās slimības patoģenēze un klīniskās izpausmes: lambliju cistas bieži sastop arī pilnīgi veseliem cilvēkiem, bet daudzos gadījumos ( sevišķi bērniem) lambliju parazitēšana izraisa zarnu darbības disfunkcijas. Lokalizējoties lielā daudzumā uz 12-pirkstu zarnas gļotādā, tās var izsaukt gļotādas mehānisku kairinājumu, zināmā mērā, apgrūtināt tauku, lā arī taukos šķīstošo vitamīnu un ogļhidrātu šķelšanos un uzsūkšanos. Kā sekas var būt sāpes vēderā, vēdera izejas traucējumi, apetītes pavājināšanās; ja lamblijas nokļūst žultsceļos – sāpes labajā paribē
Diagnostika: lambliju veģetatīvās formas un cistu atrašana šķidros izkārnījumos un veģetatīvās formas atrašana duodenālajā saturā.
Profilakse: slimnieku konstatēšana un to ārstēšana, ūdens un pārtikas produktu pasargāšana no cistu iekļūšanas; personīgās un sabiedriskās higiēnas prasību ievērošana; iedzīvotāju sanitāri – izglītojošais darbs.
2. Trichomonas vaginalis (uroģenitālā trihomonāda).
Morfoloģija: ovāla forma, diametrs 7-27 mkm. Parazīta priekšējā daļā atrodas padziļinājums – citosoma, ar kuras palīdzību tas norij baktērijas, šūnu atliekas u.c. Ir ovālas formas kodols ar apvalku un centrā novietotu kariosomu. Ķermeņa priekšagalā novietotas sīkas granulas – bazālie ķermeņi, no kuriem atiet 3-5 vicas un viļņojošās membrānas malējais pavediens – aksostils, ķermeņa skeleta veidojums. Tā barojas endosmotiski – uzsūcot barības vielas ar visu ķermeni. Dažādu mikrobu iekļūšana notiek pateicoties fagocitozei.
Ģeogrāfiskā izplatība: visā pasaulē.
Dzīves cikls: uroģenitālā trihomona eksistē tikai veģetatīvā formā un cistas neveido.
Invadēšanās ceļi: galvenais invadēšanās veids ir dzimumkontaktu ceļš. Taču nereti ir gadījumu, kad invadējas bērni, it sevišķi meitenes, dzimšanas laikā no slimas mātes: kontakta ceļš – izraisītāja pārnešana ar medicīniskiem instrumentiem, cimdiem, paklājiem, šīberiem, nakts podiem, tualetes podu apmalēm. Saslimšanas avots ir slims cilvēks vai urogenitālo trihomonu nēsātājs.
Lokalizācija: sievietēm - vagīnā, vīriešiem -uretrā
Izraisītās slimības patoģenēze: uroģenitālā trihomona nonākot uroģenitālā traktā, izraisa iekaisumu inokulācijas vietā, kā arī izplatās pa uretras un dzemde kakla gļotādu, un, nonākot dzimumdziedzeru piedēkļos, izraisa iekaisumu.…
