1. Pakļautības jēdziens un veidi.
Civilprocesa likuma 23. panta 1. daļā ir teikts- visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja likumā nav noteikts citādi. Tas neatņem pusēm tiesības, savstarpēji vienojoties, griezties strīda izšķiršanai šķīrējtiesā.
Savukārt Civilprocesa likuma 23. panta 2. daļā ir teikts, ka jautājumu par strīda pakļautību izšķir tiesa vai tiesnesis. Ja tiesa vai tiesnesis atzīst, ka strīds nav pakļauts tiesai, lēmumā jānorāda iestāde, kuras kompetencē ietilpst šī strīda izšķiršana.
Bet šī paša panta 3. daļā ir teikts, ka tiesa izskata arī fizisko un juridisko personu pieteikumus, kuriem nav civiltiesiska strīda rakstura, ja tas noteikts likumā.
Tātad balstoties uz iepriekš minēto, aizskartās vai apstrīdētās subjektīvās civilās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses aizstāv ne tikai tiesa, bet arī citas jurisdikcijas iestādes, valsts un pašvaldību institūcijas. Šī aizsardzības funkcija tiek realizēta, izskatot un izlemjot, attiecīgās civillietas.
Svarīgi ir precīzi noteikt katras institūcijas kompetenci civillietu izskatīšanā. Tas ir pakļautības institūta uzdevums.
Pakļautība- civillietu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām civillietu aizsardzības institūcijām. Parasti likums katrai civillietu kategorijai nosaka vienu noteiktu tiesību aizsardzības institūciju, kam šīs civillietas jāizskata. No šī vispārējā noteikuma tiek pieļauti daži izņēmumi.
Atsevišķos gadījumos likums dod aizskarto un apstrīdēto tiesību subjektam izvēles tiesības, kādā tiesību aizsardzības institūcijā griezties pēc aizstāvības- alternatīvā pakļautība. Šī izvēle nevar būt patvaļīga. Likumā tiek skaidri norādītas tās tiesību aizsardzības institūcijas, starp kurām persona var izdarīt izvēli, piemēram, griezties tiesā vai administratīvā iestādē un tml.
Dažu kategoriju civillietās likums prasa pirms vēršanās tiesā pēc tiesību aizsardzības vispirms izskatīt šīs lietas iepriekšējās ārpustiesas tiesību aizsardzības institūcijās, piemēram, darba strīdus- Darba strīdu komisijās, vai arī veikt likumā noteiktos pasākumus strīda mierīgai noregulēšanai, piemēram, pieteikt pretenziju, brīdināt debitoru un tml.- nosacītā pakļautība. Neizpildot šos nosacījumus, aizskarto vai apstrīdēto tiesību subjekts nevar vērsties tiesā.
Visbeidzot, likums pieļauj civillietas, kas pakļautas tiesai, pusēm vienojoties, nodot šķīrējtiesas izskatīšanai- līgumiskā pakļautība, izņemot dažu kategoriju lietas, kas norādītas Civilprocesa likuma 487. pantā, bet tas sīkāk būs apskatīts nodaļā par līgumisko pakļautību.
Un tātad, balstoties uz iepriekš minēto, var izdalīt šādus civillietu pakļautības veidus:
1) Vispārējā;
2) Alternatīvā;
3) Nosacītā;
4) Līgumiskā.
…
