1. Civilprocesuālo tiesību jēdziens, īpatnības, to savstarpējās attiecības ar materiālo tiesību nozarēm, kriminālprocesuālajām un administratīvi procesuālajām tiesībām
Civilprocesuālās tiesības ir patstāvīga tiesību nozare, kas nosaka civillietu izskatīšanas un izspriešanas procesuālo kārtību tiesā, kā arī šajās lietās pieņemto tiesas un citu jurisdikcijas orgānu nolēmumu piespiedu izpildes kārtību. Regulē sabiedriskās attiecības, kas rodas tiesai realizējot tiesvedību civillietās.
Tiesību nozares priekšmets ir tās sabiedriskās attiecības, ko šīs nozares tiesības realizē. Civilprocesā tiesību regulēšanas priekšmets ir tikai tās sabiedriskās procesuālās attiecības, kas rodas tiesai realizējot jurisdikciju civillietās. Šīs attiecības sauc par civilprocesuālajām attiecībām.
Civillieta jebkura tiesā izskatāmā lieta, kura nav kl., ģim.l., dabas, lietas sevišķā kārtībā izskatāmas. Prasības lietas aizskartas materiālās tiesības
CP saistītas ar citām tiesību nozarēm materiālām tiesībām, piespiedu realizācijas forma, subj.,ties. aizsardzību forma. CP saistītas ar konstitucionālām ties. tiesas, tiesas organizatoriskie pamati izteikti Satversmē. Būtiska atšķirība starp KP un CP, KP ir sabiedrības intereses galvenais virzītājspēks, publiskās attiecības, valsts ties., CP arī ir publiskas ties., jo attiecības starp tiesu un subj. arī ir publiskas, tomēr galvenais virzītājspēks ir personas ties. bez prasītāja CL nebūs atšķirībā no KL.
Civilprocesuālo tiesību avoti ir kompetentu valsts orgānu izdoti normatīvie akti (NA), kas ietver Civilprocesuālo tiesību normas:
Satversme;
Starptautiskie NA;
MK noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Satversmes 81.pantu;
Civilprocesa likums;
Likums par tiesu varu;
Augstākās tiesas lēmumi.
Realizējot Civilprocesa normas pirmkārt jāievēro normatīvo aktu spēks laikā un telpā, jo Civilprocesa likumi ir ierobežoti laikā un telpā.…