1. Civilprocesuālo tiesību avoti. CP tiesības ir cieši saistītas ar valsts tiesībām un šī saistība izriet no LR Satversmes, jo Satversmes 92.p. noteikts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. CP tiesību avoti - tie ir normatīvie akti, kas satur civilprocesuālo tiesību normas: *LR Satversme, *Starptautiskie līgumi (piem. 1945.g. Hāgas konvencija par Civilprocesa jautājumiem), *Likumi. Visaptverošākais šajā sfērā ir Civilprocesa likums, stājas spēkā 1999.g.01.martā, šis likums nomainīja CP kodeksu, kurš bija pieņemts 1963.g.27.decembrī. Civilprocesa likumā ir ietvertas Civilprocesa kodeksa normas. Likums „Par tiesu varu” nosaka tiesas kompetenci un tās darbības pamatprincipus. *MK noteikumi, piem. MK not. Nr. 154. 1999.g.27.aprīlī „Kārtība kādā civillietās aprēķināmas lieciniekiem un ekspertiem izmaksājamās summas un ar atbildētāja meklēšanu saistītie izdevumi”. *AT plēnuma lēnumi – arī var uzskatīt par tiesību avotiem. Saskaņā ar lik. „Par tiesu varu” 49.p.2.d. plēnums pieņem tiesai saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu.
2. Civilprocesa zinātnes priekšmets un sistēma. CP tiesību zinātne tiek pieskaitīta pie humanitārajām zinātnēm. CP tiesības ir pastāvīga tiesību nozare, kas nosaka civillietu izskatīšanas un izspriešanas procesuālo kārtību. Civilprocesuālās tiesības regulē sabiedriskās attiecības, kas rodas tiesai realizējot tiesvedību civillietās. Tiesību nozares priekšmets ir tās sabiedriskās attiecības, ko šīs nozares tiesības realizē. Civilprocesā tiesību regulēšanas priekšmets ir tikai tās sabiedriskās procesuālās attiecības, kas rodas tiesai realizējot jurisdikciju civillietās. Šīs attiecības sauc par civilprocesuālajām attiecībām. Jurisdikcijas iestādēs civillietas tiek izskatītas noteiktā procesuālā kārtībā, tādā kārtībā kādā ir paredzēta CPL. Pielieto tiesiskā regulējuma metodi, t.i. tie tiesiskie līdzekļi ar kuriem valsts izmantojot attiecīgo juridisko normu kopumu panākt sabiedrisko attiecību dalībnieku vēlamu uzvedību. Civilprocesuālā tiesiskā regulēšanā dominē imperatīvā metode. Civilprocesuālajās tiesībās tiek pieļauta arī savstarpējās vienošanās metode. Noteiktās robežās atsevišķiem tiesvedības dalībniekiem ir tiesības rīkoties ar procesuālajiem līdzekļiem (piem. prasītājs, atbildētājs var atteikties no tiesības papildināt prasības apmēru). CP ties. ir visas tiesību būtiskās pazīmes. Pēc satura CP ties. iedala 2 daļās: 1) Normas, kurām ir vispārējs raksturs un kuras attiecas uz visu civilo tiesvedību – vispārīgā daļa, 2) Normas, kas regulē atsevišķus procesuālus un tiesvedības stadijas – sevišķā daļa. Vispārīgā d. – normas, kas nosaka civilās tiesvedības uzdevumus, principus, civillietu pakļautību un piekritību tiesai, tiesas un personu, kuras piedalās lietā sastāvu, viņu tiesību un pienākumu apjomu, civillietu ierosināšanas veidus, pierādīšanas procesu civillietās. Sevišķā d. – normas, kuras reglamentē tiesvedības veidus un tās norisi atsevišķās stadijās (tiesved. 1. instancē, apelāc. inst. un kasācijas inst.). CP ir saistīts arī ar citām tiesību nozarēm – saistību tiesībām, ģim. ties., mant. ties., lietu ties. u.t.t.…
