Dzejnieks uzskata, ka uz dabas izmantošanu savām vajadzībām, piemēram, ugunskura kurināšanu, vajag skatīties kā uz noziedzīga nodarījuma veikšanu. Viņš pauž nosodījumu pret cilvēku savtīgumu, un neslēpj, ka, viņaprāt, pret dabu jāizturas ar rūpību. Tā ir jākopj, nevis jāiznīcina, citējot dzejoli “Deg egļu asinis”:
“Deg egļu asinis,/ Deg sveķi./ Deg bērzu apģērbi,/ Deg tāsis./ Un negribīgi, negribīgi/ Prauli deg/ (...)/ Kā viņiem riebjas mūsu ugunskurs!/ Te aukstā uguns mirst,/Lai dzimtu karstā,/ Te viņus — aukstos/ Karstas rokas tvarsta./ Žūst tava slapjā blūzīte./ Kūp mugursoma./ Mežs pats sev savas miega zāles domā,/ Viņš zin —/ Tiklīdz būs mugursoma sausa/ Un blūzīte pie taviem pleciem nelips,/ Mēs aiziesim.”
Dzejolī “Miljons ābolu” ir jūtams autora sašutums par cilvēku bezatbildību attiecībā uz dabas veltēm, ko tam ir ļauts baudīt. Viņaprāt, cilvēki gandrīz nekad neuzņemas atbildību par pret dabu nodarītajiem noziegumiem kā, ja būtu veikuši tādu pašu noziegumu pret cilvēku:
…