Dada savās labākajās izpausmēs bija visnotaļ racionāla reakcija uz akūti slimu pasauli. Ar savu absurdo humoru, fantāzijas bagātajām un dzēlīgo farsu dadaisti ne vien demonstrēja zi-nāmu attieksmes modeli, veidu kā aizsargāties no infekcijas, bet arī pārdzīvoja to ētisko un estē-tisko vērtību zudumu, kuras ir veselīgas kulturas norma. Viņu mērķis nebija „ieiet vēsturē” vai nokļūt muzejā zem stikla – pat ļaujoties saviem vishiperdadaistiskākajiem izvirdumiem, Carā sev laiku pa laikam atgādina, ka „Dada mims brīdī, kad tā sāks sevi uztvert nopietni.”
Dada kā autentiska cilvēcisku jūtu izpausme patiesi ir mirusi un neskaitāmo postmoder-nisma laikmeta epigoņu darbos kļuvusi pati par savu parodiju: tās elementi tiek izmantoti nopiet-nu komerciālu mērķu sasniegšanai. Arī kā politiskas argumentācijas veids tā izrādījusies mazie-darbīga – nu jau daudzus gadu desmitus pēc dadaistiem pasaule turpina raudzīties viņu pasnieg-tajā spogulī, bet no sava ķēmīgā viepļa tā arī nav izbijusies. „DADA ir pret nākotni. DADA ir mirusi. DADA ir absurds. Lai dzīvo DADA!” (T. Carā).
…