Daoisms (no ķiniešu dao-dzi; „dao”- burtiski ceļš, skola) līdz ar konfūcismu ir viena no galvenajām ķīniešu filozofijas skolām, kas radusies pēc budisma nonākšanas Ķīnā un kopā ar to. Tā autors bija leģendārais Laodzi(burtiski - vecais skolotājs).
Klasiskais daoisms ir naivi materiālistiskas dabas filozofiska mācība, kurā rodami primitīvas dialektikas pirmsākumi. Taču misticisma elementi daoisma noveda pie tā, ka mūsu ēras II un III gadsimtā daoisms sadalījās filozofiskajā zinātnē- „dao-dzjā” un reliģiskajā novirzienā- „dao-dzjao”, kas izveidoja sava veida baznīcu, kuras pirmais patriarhs bija Džans Daolins(m.ē. 34.-156. g.). Šī reliģija īpaši izplatījās Tanu dinastijas laikā un kļuva par ķīniešu masu reliģiskā kulta neatņemamu sastāvdaļu. Šim kultam bija daudz sektu.
Daoisma koncepcija ir dao(„ceļš”) ,kas vienlaikus ir arī viens no ķīniešu filozofijas galvenajiem jēdzieniem- mūžīgs, dabisks un vispārējs likums par Visuma spontānu rašanos , attīstību un izzušanu. No šejienes iziet princips par cilvēku sekošanu dao, respektīvi, uzvedību, kas mikrokosmosā saskan ar cilvēka dabu, bet makrokosmosā ar Visuma dao. Cilvēkam šo principu ievērojot, iespējama bezdarbība, kas noved pie pilnīgas brīvības, laimes, sekmēm un uzplaukuma. Jebkura darbības, kas ir pretrunā ar dao ir vienīgi spēka tukša tērēšana, kas noved pie neveiksmes un bojā ejas. Visumu nevar sakārtot mākslīgi, kārtības ieviešanai tajā jādod brīvība dabiskajiem spēkiem un īpašībām. Tāpēc gudrs valdnieks, sekojot dao, valsts pārvaldē nedara neko, tad tā zeļ un plaukst, un ir harmonijā un mierā. Dao aizēno cilvēka vienpusība. Visas lietas savstarpēji ir līdzvērtīgas, bet gudrais, līdzīgi kā budismā, ir brīvs no kaislībām un iepriekšējiem priekšstatiem, vienādi skatās uz aristokrātu un vergu, savienojas ar mūžību un Visumu, neskumst ne par dzīvību, ne nāvi, izprotot tās dabisko neizbēgamību.
…
