1.Darba tiesību jēdziens un uzdevumi.
Darba tiesības regulējošiem likumiem ir jābūt saskaņotiem ar citiem civiltiesību avotiem, jo īpaši ar Civillikumu, kas ir vispārējs normatīvs akts, kamēr Darba likums ir speciālais normatīvais akts. Darba likumā ir minēts, ka darba līgumā piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības nav noteikts citādi. Civillikumā minētais piemērojams, piemēram, jautājumos par tiesiska darījuma spēku, par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, par gribas izteikumu un īstumu un citos Darba likumā neregulētos jautājumos. Darba likuma saikne ar Civillikumu ir noteikusi arī darba likuma terminoloģijas izvēli, kura ir saskaņota ar Civillikumā lietotajiem terminiem. Darba likumā iestrādātas cilvēktiesību normas, piemēram, par jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas aizliegumu un par vienlīdzīgu tiesību principu ievērošanu. Likumā iestrādāti arī daži jauni tiesību institūti, kas līdz šim spēkā esošajos normatīvajos aktos nav regulēti, piemēram, kolektīvā atlaišana.
2.Darba likumdošanas aktu raksturojums.
Normatīvo aktu kopums regulē darbinieku un darba devēju attiecības, kuras dibinās uz darba līgumu neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas u.c. ar tām saistītās attiecības (koplīgumi, darba strīdu izskatīšana). Darba likumdošanas piemērošanā piedalās arodorganizācijas. Darba tiesību sistēmu Latvijā veido ratificētas starpt. darba org. konvencijas, Darba likums, likums par darba aizsardzību; MK noteikumi, nolikumi vai instrukcijas; lokālās normas, ko pieņem darba devēji, saskaņojot ar attiecīgām arodorganizācijām vai darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem. Viens no darba likumdošanas galvenajiem mērķiem ir sabalansēt darba devēja un darbinieka tiesības un pienākumus. …
