1.DT: ir tiesību nozare, kas regulē darba devēja un darbinieka savstarpējās tiesiskās attiecības, kā arī ar darba attiecībām tieši saistītās attiecības. Tās ir apveltītas ar privāti – publisku raksturu. DT priekšmets: darba tiesiskās attiecības.
Darbību jeb darbošanos ir neiespējami nodalīt no darbinieka personības. Un kā savienot?
1)nepieciešamo darbinieku pakļaušanos darba devēja rīkojumiem,
2)pakļaušanos ražošanas “diktātam”,
3)nosacītu darba devēja un darbinieka sadarbību,
4)ievērot personību (individuālo un kolektīvo),
5)ievērot vai neievērot subjektīvo savstarpējo patikšanu vai tieši otrādi.
Tieši darba spēka izmantošana, kas savdabīgi un objektīvi atšķiras no visām citām precēm tirgū, arī rada atšķirību un nepieciešamību pēc īpaša civiltiesisko attiecību regulējuma.
Ietekmē - ekonomiskā, sociālā un politiskā attīstība.
Tiesiskā regulējuma metodes:
1. autoritārā jeb centralizētā (likumdevēja darbība un likmpakārtotie akti)
2. autonomā jeb decentralizētā (valsts sankcionēts darba attiecību regulējums, kuru izstrādā un pieņem puses)
Galvenais DT uzdevums: radīt nepieciešamos tiesiskos nosacījumus, lai sasniegtu darba tiesisko attiecību dalībnieku optimālo interešu saskaņošanu
DT funkcijas:
1) Sociālās samierināšanas funkcija - darbinieku tiesību aizsardzība darba tiesisko attiecību laikā ( vienlaikus tas ir arī galvenais uzdevums);
2) ekonomiskā funkcija (sk.pamatbūtību!) - darba rezultātā iegūtā labuma iespējami taisnīga sadale (varētu būt arī nosacīta līdzdalība saimnieciki organozatorisku lēmumu pieņemšanā)
Darba tiesību pamatbūtība: lai cilvēks ar savu darbu spētu nopelnīt sev un savai ģimenei cilvēka cienīgu darba samaksu. …
