Jāņa attiecības ar Rasmu bija vienpusējas – viņš meiteni mīlēja, bet viņa puisi nicināja. “Rasma! Es saucu Rasmu par Tu... Kāpēc? Dievus neuzrunā ar Jūs un dievietes tāpat. Esmu daudz, daudz domājis, kādā vārdā lai Tevi, savu dievieti, saucu. Nav neviena tāda vārda visā pasaulē, kas varētu pilnīgi izteikt Tavu skaistumu, Tavu sirdsskaidrību,” Jānis pat pēc aizbraukšanas joprojām domā par Rasmu un mīl viņu, pat raksta viņai dzeju. Tomēr, Jānis apzinās, ka viņiem nav nākotnes un padodas, lai Rasma varētu būt laimīga ar Spodri. Novēlot Rasmai laimi ar citu, viņš viņas labsajūtu vērtē augstāk kā savu, kas parāda viņa pazemību. Došanās projām bija vislabākais lēmums Jānim, jo viņš devās piepildīt savu sapni kļūt par skolotāju, un viņam nav katru dienu jābūt Rasmas tuvumā.
3.Kā atklāts (detaļās) liktenīgais noslēpums garstāstā par Valga un Rasmas mātes attiecībām?
Vispirms, par kādu noslēpumu abu starpā rodas nojausma, kad Rasma nejauši dzird abu sarunu: “Es nosviedu apsegu, piecēlos sēdus un klausījos. Viena bija mātes balss, otra - Valga. Viņi runāja paklusām. "Man liekas, ka šie arī satiekas," Valgs teica. "Tikai tā to varētu novērst... Kur tad Rasma?" "Nezinu. Gan jau uz kapiem." "Tur viņi visādā ziņā satiekas." Māte kaut ko atbildēja, bet ļoti klusi. Klausījos tik uzmanīgi, ka būtu dzirdējusi puteklīti laižamies, bet nevarēju saprast.” Vēlāk aizdomas vedina arī Baša stāsts par Rasmas mātes jaunību un mīlestību pret Valgu, tomēr neko konkrētāku Basis nepasaka, iespējams viņš pats nezina, kas tieši notika.
Noslēpums ir atklāts, kad Rasma dzird Valga un Spodra sarunas nobeigumu: “... tava māsa... Tas nu vienreiz tā ir...” kā arī tas, ka Rasmas piezīme par šiem vārdiem ir “Mani ieraudzījis, tēvs tūlīt apklusa.”
…
