No pašas senatnes līdz pat mūsdienām cilvēkam visos laikmetos primārās bija fizioloģiskās vajadzības – ēdiens, mājoklis. Lai sekmīgi apmierinātu šīs svarīgākās un dzīvībai nepieciešamākās vēlmes, cilvēki vienmēr lietojuši dažādus darbarīkus, lai ar to palīdzību iegūtu ieročus un citus priekšmetus. Bet kā tad senāk cilvēks, izmantojot niecīgās zināšanas par apkārtesošo vidi un materiāliem, spēja dzīvot pilnvērtīgi, t.i., spēja praktiski realizēt savas fizioloģiskās vajadzības?
Ejot laikam, arī cilvēks arvien vairāk pielāgojās apkārtējai videi, arvien vairāk izmantoja tās dotos resursus. Laika gaitā palielinājās cilvēku skaits, pilnveidojās viņa akmens un kaula ieroči un darbarīki. Pirmie cilvēki 9.gadu tūkst. p.m.ē. Latvijas teritorijā bija ziemeļbriežu mednieki (no Eiropas D). Jau tad medniekiem bija primitīvi kaula/akmens ieroči briežu medīšanai un darbarīki pagaidu mitekļu celtniecībai. Vēlāk klimats kļuva siltāks, palielinājās dzīvnieku daudzveidība – solis darbarīku dažādošanai atbilstoši mērķim. No 8.-5.gadu tūkst. p.m.ē. Latvijā bija vidējais akmens laikmets, tā liecinieki – akmens un kaula cirvji, šķēpu un bultu uzgaļi, harpūnas un makšķeru āķi. Vidējā akmens laikmetā – žebērkļi, dunči, bet vēlajā akmens laikmetā – jau dažādi kalti, īleni, cirvji(laivas). …