1.Datoru paaudzes, īpatnības, atšķirības, laiki.
Datoru paaudze – skaitļošanas mašīnu grupa, ko vieno kopīga tehnoloģija un vienota organizācija (programmatūras līmenis un izmantošanas veidi).
Līdz 80-to gadu vidum datoru evolūciju pieņemts dalīt sekojošās paaudzēs:
1-ā paaudze (1945-54. gg.) – fon-Neimana datoru arhitektūras stabilizēšanās laiks. Tiek noteiktas galvenās sastāvdaļas: centrālais procesors (CP), operatīvā atmiņa (OM), ievad/izvadierīces (IOD). Savukārt CP sastāv no aritmētiski-loģiskā bloka (ALU) un vadības bloks (CU). Darbojas uz elektronu lampām (vakuuma) un relejiem. Programmas jau var sastādīt ne tikai mašīnas valodā, bet arī asamblerā.
2-paaudze (1955-64. gg.) – uzrodas jauna elementu bāze – pusvadītāju tranzistori (diskrētie tranzistori un pusvadītāju diodes) un operatīvā atmiņa – aiztures līnijas uz magnētiskiem serdeņiem (Atmiņa realizēta uz feritu gredzeniem un magnētiskajiem veltņiem). Samazinās izmēri, aug darbības drošība un ražīgums. ESM arhitektūrā parādījās indeksu reģistri, strādā ar peldošo komatu. Rodas augsta līmeņa valodas – Algol, FORTRAN, COBOL, kas dod iespēju izmantot programnodrošinājumu, neatkarīgu no datora tipa. Tiek izveidoti ievades/izvades procesori un operāciju sistēmas (OS).
3-ā paaudze (1965-70. gg.) – tranzistoru vietā sāk izmantot integrālās mikroshēmas ar datu integrēšanas līmeni (Atmiņas moduļi veidoti uz integrālajām shēmām). Tiek radītas lētāki un mazāki datori – minidatori, kurus izmanto arī ražošanas procesu vadībai. Procesora vadības mezglā pilnīga pāreja uz mikroprogrammu vadību. Plaši izmanto konveijerizāciju un daudzprocesoru sistēmas, paralēlos procesus. Rodas iespējas vienlaikus izpildīt vairākas programmas, izstrādā dažādu lietojumu programmu paketes, datu bāzes. Automātiska resursu sadalīšana un virtuālā atmiņa. Izstrādā savietojamu datoru saimes – IBM System 360 un EC ЭBM.
Tiek vienkāršota virtuālās atmiņas koncepcija, izdalot loģiskās un fiziskās adreses; ievesta atmiņas lappušu organizācija un bāzes reģistri dinamiskai adresācijai. Izplatās šāds arhitektūras definējums: Datora arhitektūra ir tā struktūra un darbība, kādu to redz programmētājs asamblerā, un tā satur: informācijas formātus, adresācijas režīmus, komandu sistēmu, CPU reģistru organizāciju, operatīvo atmiņu, ievada/izvada sistēmu.…
