Ievads
Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, sakarā ar straujām izmaiņām valsts politiski ekonomiskajā dzīvē, mainījās sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēma valstī. Sākotnēji tā tika veidota balstoties uz citu valstu pieredzi, jo Latvijā nebija cilvēku ar atbilstošām zināšanām, kuri spētu sniegt profesionālu sociālo palīdzību.
Sociālās palīdzības sistēma sākotnēji veidojās uz pašvaldību bāzes, kā rezultātā 1992. gadā sāka veidoties pilsētu, rajonu un pagastu pašvaldību Sociālās palīdzības dienesti.1
Dienestu darbinieki centās nodrošināt iedzīvotāju pamatvajadzības pēc pārtikas, apģērba, mājokļa. Līdz ar to sāka veidoties datu bāzes par cilvēkiem, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība.
Līdz 1995. gadam sociālo palīdzību noteica dažādi savstarpēji nesaistīti likumi, bet 1995. gadā tika pieņemts likums „Par sociālo palīdzību”, kurā tika noteikti sociālās palīdzības veidi:
1) materiālā palīdzība,
2) sociālā aprūpe,
3) sociālā rehabilitācija.
No 2003. gada 1. janvāra spēkā stājās jauns likums – „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”, kurš sociālo palīdzību definē vienīgi kā naudas vai mantisku pabalstu.
Likums izdala 3 sociālo pakalpojumu veidus:
1) sociālais darbs,
2) sociālā aprūpe,
3) sociālā rehabilitācija.
Šajā likumā tika izvirzīta prasība – katrā pašvaldībā nodrošināt 1 sociālā darba speciālistu uz tūkstoš pašvaldībā dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Ja iedzīvotāju skaits konkrētajā pašvaldībā pārsniedz 3000, tad ir jāveido Sociālais dienests. (10. pants 1.,2 d.)
2003. gadā no 551 Latvijas pašvaldības:
114 pašvaldībās bija izveidots Sociālais dienests,
296 pašvaldībās strādāja štata sociālā darba speciālists,
142 pašvaldībās šo darbu amata apvienošanas kārtībā veica pagasttiesu priekšsēdētāji, pašvaldību sekretāres, vai citas amatpersonas.2
Ar katru gadu arvien vairāk pašvaldības izveido sociālos dienestus un patstāvīgā darbā pieņem sociālos darbiniekus. Salīdzinājumam – 1998. gadā bija 50,7% pašvaldību sociālie dienesti vai patstāvīgo sociālo darbinieku darba vietas, bet 2003. gadā procentuāli tas bija jau 73 % pašvaldības.
Latvijā tikai tagad tā īsti sāk veidoties izpratne par sociālo darbu, tāpēc tiek veidotas štata darba vietas šī darba veicējiem. Samazinās to pašvaldību skaits, kurās sociālo darbu veic amata apvienošanas kārtībā. Sociālo palīdzību lūdz arvien vairāk cilvēku, līdz ar to darbinieki nespēj iedziļināties katra klienta problēmās, ja paralēli ir jāpilda vēl citi darba pienākumi. Tāpēc ir ļoti labi, ja sociālo palīdzību sniedz vairāki speciālisti, kur katrs ir atbildīgs par savu darbības jomu un līdz ar to - atbildīgs klienta priekšā par sniegtā pakalpojuma kvalitāti.
Kā viens no šī pakalpojuma sniedzējiem ir sociālās palīdzības organizators (turpmāk tekstā SPO), kurš nodrošina īslaicīgu materiālu atbalstu trūkumā nonākušām personām. Sociālās palīdzības organizatora profesionālajā darbībā ietilpst arī citi pienākumi, kā, piemēram, valsts noteiktā Garantētā minimālā ienākuma (turpmāk GMI) pabalsta nepieciešamības izvērtēšana, aprēķināšana un piešķiršana. Strādājot konkrētajā pašvaldībā, sociālās palīdzības organizators vadās pēc izstrādātajiem saistošajiem noteikumiem uz kā pamata ir tiesīgs izmaksāt citus pabalstus, kuri papildus ir izstrādāti bez valstī noteiktajiem.
Pārsvarā sociālās palīdzības organizatori strādā sociālajos dienestos. Dažviet sociālās palīdzības dienestos ir izveidota atsevišķa Pabalstu nodaļa, kurā sociālās palīdzības organizatori palīdz pabalstu pieprasītājiem aizpildīt ienākumu deklarācijas un citus dokumentus, kas nepieciešami, lai varētu saņemt pilsētā/pašvaldībā noteikto palīdzību.
Lai sniegtu profesionālu palīdzību, sociālās palīdzības organizatoriem ir nepieciešamas attiecīgas zināšanas un izglītība. Darbinieki, kuriem ir profesionālajiem standartiem neatbilstoša izglītība, nevar kvalitatīvi veikt sociālo darbu ar klientu.
Neskatoties uz to, ka studēt gribošo skaits augstskolās pieaug, daļai sociālās palīdzības sniedzējiem trūkst motivācijas iegūt noteiktu profesionālu kvalifikāciju, jo mācības notiek tālu no dzīvesvietas. Arī maksa par augstskolu ir nesamērīgi liela attiecībā pret darba algu, jo ne jau visi studenti paralēli mācībām strādā.
…
