Lai noformētu rezervi prieks debitoru parādiem, kompānijas visbiežāk sastāda debitoru parādu novecošanās reģistru, kurā visa informācija tiek sadalīta pēc maksājumu termiņa kavējuma kategorijām (piemērām, „nenokavēts maksājums un maksājums nokavēts līdz 30 dienām”, „no 30 līdz 90 dienām”, „virs 90 dienām” u.c.). Pēc tam katrai kategorijai tiek noteikta rezervēšanas fiksētā likme.
Bet augstāk minētajam risinājumam ir būtisks trūkums. Rezervēšanas noteiktā norma, kā likums, ir tikai menedžmenta lēmumu pieņemšanas rezultāts un tās lielums ne vienmēr ir neapšaubāms un drošs. Šādā veidā aprēķinātās rezerves neatspoguļo zaudējumu reālo esamību debitoru parādu kopējā portfelī. Daudz precīzāku rezultātu ļauj sasniegt metodika rezervju formēšanai, kas balstās uz parādnieku saistību nepildīšanas varbūtības aprēķinu.