Angļu filozofs, vēsturnieks, sabiedrības pētnieks. Turpināja Dž. Loka un Dž. Berklija aizsākto empīristisko filozofiju un noveda to līdz augtākajai pakāpei.
Pēc Hjūma uzskata, zināšanu uzdevums nav izprast esamību, bet gan būt par ceļvedi praktiskajā dzīvē. Vienīgais drošu zināšanu priekšmets ir matemātikas objekti; visi citi pētīšanas priekšmeti skar faktus, kas nav loģiski pierādāmi, bet tiek secināti tikai no pieredzes. Visi spriedumi par pastāvēšanu arī rodas no pieredzes, kuru Hjūms tomēr saprata ideālistiski: īstenība ir tikai iespaidu plūsma, kuru cēloņi nav zināmi un izziņai nav pieejami. Jautājumu, vai objektīvā pasaule pastāv vai ne, viņš uzskatīja par neatrisināmu.
Hjūms uzskata, ka cilvēka prātā ir tikai uztvērumi (percepcijas), kurus iedala 2 daļās – iespaidi jeb impresijas un idejas jeb domas, kas atšķiras ar dažādu spēka un spilgtuma intensitāti. Ar iespaidiem Hjūms domā „visus mūsu dzīvākos uztvērumus, kad mēs dzirdam, redzam, jūtam, mīlam, ienīstam, iekārojam, vēlamies” [Pētījums par cilvēka sapratni], tie ir atziņas vienkāršākie elementi. Pēc to izzušanas apziņā paliek viņu vājākās kopijas – idejas, tās sākotne ir iespaidā, tomēr „nav absolūti iespējams, ka idejas rodas neatkarīgi no tām atbilstošajiem iespaidiem” [turpat].
Pāreja no idejas uz iespaidu notiek ar atmiņas palīdzību (tāpēc arī zūd iespaida svaigums). Ja mēs saistām idejas ar tām neatbilstošiem iespaidiem, iegūstam apmānu, maldus, kurus izraisījusi iztēle, kas spēj kombinēt iespaidus visdažādākā veidā. Tādējādi Hjūms nošķir atmiņas idejas un iztēles idejas. Visus uztvērumus (tiklab iespaidus, kā idejas) var iedalīt arī vienkāršos (sarkana krāsa) un saliktos (sarkans ābols), savukārt saliktās idejas – attiecībās, modos un substancēs, bet citā aspektā – vispārīgās jeb abstraktās un atsevišķās jeb partikulārās idejās.…
