Skatoties Deivida Hjūma grāmatu ‘’Traktātā par cilvēka dabu’’ varēja arī vel daudz ko spriest, un te nu ir spriedums..
Cik gan patiesi un aizkustinoši ir mirstoša filozofa vārdi: „Es esmu vai, drīzāk, biju (jo tas ir veids, kā man tagad par sevi jārunā; tieši tas piešķir vairāk drosmes runāt atklāti) es biju, saku, mērenu nostāju cilvēks” (523). Vai varbūt, salīdzinot Traktātu ar Pārspriedumu, pievērsties Hjūma filozofiskās domas analīzei? Iespēju daudzums mulsina. Varbūt pievērsties Hjūma pētniecības tradīcijas aprakstam, kas ar savu apbrīnas vērto komentēšanas un savstarpējās saskarsmes kultūru krasi atšķiras no kaislībām daudzos citos filozofu forumos? Hjūma filozofiskās domas auglība un ietekme mums dod iespēju šķetināt dažādas filozofiskās un ekonomiskās domas tradīcijas ― vācu klasisko filozofiju, fenomenoloģiju, utilitārismu, naturālismu, spēļu teoriju, varbūtības teoriju, u.c.
Hjūms nemēģina kādu pamācīt par tiklu un pārtikušu dzīvi. Viņa jautājums nav normatīvais „Kas cilvēkiem jādara?.” Hjūmu interesē tikai un vienīgi fakta jautājums „Ko cilvēki darīs?”.
Ko tad Hjūms var pateikt par cilvēku dabu? Mēs — un ne tikai mēs, bet arī dzīvnieki, — esam būtnes, kas veido projekcijas par to, kas notiks nākotnē. „Ar gara acīm mēs vienmēr varam iztēloties, ka kādas sekas izriet no kāda cēloņa un pat, ka kāds notikums seko citam” (29). „Visu varbūtisko, tas ir, nākotnes slēdzienu pamatā ir pieņēmums, ka starp nākotni un pagātni pastāv atbilstība. Šī atbilstība ir fakta jautājums” (31). Mūsu iztēle izveido tādu kā nākotnes karti, kas mums palīdz atšķirt svarīgas lietas no mazsvarīgām, skaisto no neglītā, vajadzīgo no nevajadzīgā, utt.…
